Kā pareizi lūgšana jālieto

Bieži esmu sev jautājis, vai lūgšanas grūtības lielākoties nerodas tāpēc, ka mēs lūdzam nepareizi.

Lūgšana ir smalks un jutīgs instruments. To pareizi lietot tā ir liela un svēta māksla. Neviena cilvēku māksla neaizsniedz lūgšanas mākslu. Visas pārējās mākslas balstās uz lielām iedzimtām spējām, tam nepieciešamas plašas zināšanas un izglītība, kas bieži vien prasa daudz naudas un laika. Ar lūgšanas mākslu, paldies Dievam, tā nav. Tai nav nepieciešamas ne sevišķas iedzimtas spējas, ne plašas zināšanas, ne nauda. Svētā lūgšanas māksla ir pieejama visneapdāvinātākajam, visneizglītotākajam un visnabadzīgākajam cilvēkam. Taču arī šī māksla izvirza savus nosacījumus. Būtiski ir šie divi: vingrināšanās un izturība. Bez vingrināšanās neviens kristietis nekļūs par lūdzēju. Bet iemaņu izveide prasa izturību.

Daudziem no mums varētu būt nepieciešams pašiem iegūt šeit aprakstīto bēdīgo un sāpīgo lūgšanu dzīves pieredzi. Tā veido daļu no iemaņas, kas ir katras attīstītas lūgšanu dzīves nosacījums. Man šķiet, ka tāpēc mums šo sāpīgo pieredzi nevajadzētu uzlūkot pārāk drūmi. Tā mums noteikti nāk par labu vairāk, nekā mums tas šķiet. Bet, lai tā mums līdzētu, nepieciešams, lai mēs paliktu patiesi un visu nesabojātu, mēģinot savu vājo lūgšanas mākslu attaisnot un aizstāvēt. Gluži pretēji, mums jāatzīst sava nespēja, jāatzīst, ka mūsu priekšā ir uzdevums, kura veikšanai mūsu spēki ir daudz par maziem.

Justies, darboties lūgšanā kā savā elementā, ik dienas labprātīgi lūgt ar prieku, pateicību un goddevību – tas ir kaut kas tāds, kas tālu pārsniedz cilvēka iespējas, viņa spēkus. Tam ik dienas nepieciešams Dieva brīnums. Un šis brīnums izpaužas tā, ka mēs saņemam lūgšanas Garu. Tikai šis Gars var mums iemācīt lūgt. Ar Rakstu vārdiem un ikdienas lūgšanām Viņš attīsta mūsu iemaņas un dod mums svētīgu ieskatu lūgšanu dzīvē un likumos, un tikai tas mūs padara par patiesiem lūdzējiem. Aizvien no jauna Viņš ar šiem vārdiem mūs pārliecina par kļūdām, kuras mēs pieļaujam lūdzot. Viņš parāda, ka tieši šīs kļūdas mums padara lūgšanu grūtu. Viņš mums parāda lūgšanas īsto jēgu un to, kā lūgšana jālieto. Šādā veidā mēs iegūstam aizvien vairāk lūgšanas iemaņu.

Tas ir gluži tāpat kā ar jebkuru citu darbarīku, ko mēs lietojam. Tas mums sagādā pūles, kamēr mēs to lietojam nepareizi. Un arī labums no tā ir mazs. Lūk, piemērs. Kāds cilvēks pirmo reizi paņem rokās lāpstu un lieto to pēc savas saprašanas, durdams to otrādi. Stundu nostrādājis, viņš noteikti apgalvos: “Strādāt ar lāpstu ir ļoti nogurdinoši, ar to jau ari neko prātīgu nevar izdarīt.” Mēs tad noteikti labprāt izņemtu viņam lāpstu no rokām un parādītu, kā tā jālieto. Ja viņš ar to nostrādātu vēl stundu, tad droši vien teiktu: “Cik viegli ir strādāt ar lāpstu, un cik daudz ar to var paveikt!”

Visam dzīvē ir savas likumības. Tur, kur tās ievēro, dzīvot ir viegli, dzīve ir veselīga un stipra un nes bagātus augļus. Tāpat arī lūgšanu dzīvei ir savi likumi. Ja mēs šos likumus pareizi neizprotam un lietojam lūgšanu neatbilstoši tās būtībai un idejai, tad tā mums kļūst apgrūtinoša un veltīga. Ja mēs turpretī atzīstam likumus, kurus pats Dievs ir licis lūgšanas pamatā, un tos ievērojam, tad mūsu lūgšanu dzīve kļūst normāla un spēcīga. Tā nesīs augļus, kuri pastāvīgi būs jauns pamudinājums lūgšanai.

Lūgšana daudziem no mums sagādā tādas pūles tāpēc, ka mēs to lietojam nepareizi. Mūsu ieguvums no tās nav samērojams ar mūsu pūlēm. Te nu esam nonākuši pie avota, no kura izplatās pagurums, kas pārņēmis tik daudzus lūdzējus. Viņi domā: “Ko dod mana lūgšana? Tās rezultātā nekas nenotiek ne manā iekšējā, ne ārējā dzīvē. No Rakstiem es zinu, ka bez lūgšanas nav iespējams būt kristietim, tāpēc man jāturpina lūgt. Taču es nespēju konstatēt nekādu lūgšanas iedarbību.”

Šajā laikā godīgais lūdzējs jau ir gatavs apsūdzēt svētās lūgšanas mākslas mācību, kuru lūgšanas Gars tik labprāt grib sniegt.