Nesatricināms skats uz Dieva žēlastību ticības cīņas vidū

Tādu dvēseli, kas atdusas pie Glābēja kājām, kas ticībā tapusi par jaunu cilvēku un nesamierinās pat ar sīkiem grēkiem, bet it visās lietās ļauj valdīt, spriest un noteikt Pestītāja vārdiem, – tādu dvēseli bieži moka sātans. Vai tai pietrūkst žēlastības un mierinājuma? Vai tai ir jādzīvo satriektai un pazudinātai? Nē, tieši otrādi, tai jāsaņem dzīvība un svētlaime. Tās spēks ir prieks Tai Kungā!

Ne velti mēs tik daudzos vārdos esam pārrunājuši šo tematu. Tā kā šeit aprakstītie apstākļi tik daudziem izposta ticību un nolaupa spēku un dzīvību, ir bezgala skumji, ja cilvēks šajā situācijā nemācās likt pie sirds Dieva vārdus. Ticīgu cilvēku, kas dzīvo Dieva žēlastībā, raksturo bijīga un paškritiska sirds, kas arvien baidās no ļaunākā. Un dažkārt šāda sirds ļoti baidās un pat neuzdrošinās pieņemt mierinājumu, ko Dievs tam vēlējies dot.

Kad velns uz šādām sirdīm šauj savas ugunīgās bultas, viņš kā ieroci izmanto paša Dieva vārdus. Tāpēc tas ir īsts Dieva brīnums, ka cilvēki spēj saglabāt ticību. Arī šeit pats svarīgākais ir Dieva vārdus paturēt acu priekšā. Kamēr vēl ir kāzu dienas un Līgavainis tuvumā, tikmēr ticība ir modra un nekas vairāk tai nav vajadzīgs. Taču pienāk laiks, kad Līgavainis aizceļo, kad kāzu ļaudīm jāgavē, – tie ir īpaši sausuma un kārdinājuma laiki, kad ļoti vajadzīga Dieva vārda palīdzība (Mt.9:14-15).

Protams, ir arī tādi, kas ļoti labi pazīst Svēto Rakstu mācību par ticīgo vājībām, padarot to sev par “evaņģēliju”. Šie ļaudis Dieva žēlastību lieto kā savas patvaļas aizsegu. Tie ātri sevi nomierina un turpina dzīvot savās grēka vājībās. Tie izvēlas mācības, kur vingrināt dievbijību, bet saviem mīļākajiem grēkiem tie nepiedur pat pirkstiņa. Šādiem cilvēkiem Dieva vārda mierinājums nepienākas! Bez šaubām, katrs kristietis ir vājš. Taču ne katrs vājais ir – kristietis. Tāpat te runājam par tādiem cilvēkiem, kuros noticis dievišķais darbs, kas ir piedzimuši no Dieva un ir jauni radījumi, – kā to iepriekš redzējām.

Tāpēc, pieredzot šādas plosošas pretrunas, kas apšauba mūsu ticību debesu dievbērnībai, neizmisīsim, bet vienmēr atcerēsimies, ka esam saņēmuši visdrošāko pamatu – Dieva mūžīgo izredzēšanu! Mēs esam Dieva bērni. Tas ir Dieva darbs, ka Viņš mūs radījis. Mūsu dievbērnības labā Viņa Dēls pie mums atnācis, tapis mūsu Brālis, mūs atpestījis un ar Svēto Garu pārrada mūs no jauna. Tādēļ paturēsim šo mūžīgo pamatu acu priekšā!

Tam, kas iekšēji un ārēji ir nonācis kliedzošo pretrunu labirintā, dzīves nīcības aptumsumā, grēkā, bēdās, raizēs, vētrās un velna sijāšanā, kas vēlas no tā izkļūt sveikā kā Dieva bērns un nonākt mūžīgā Tēva mājās un apskāvienos, – tam ir nepieciešams nesatricināms, stingri pievērsts skats vienam punktam. Tas nekādā ziņā nedrīkst sākt skatīties pa labi vai pa kreisi, ja pat visa pasaule sāktu drebēt un tūkstoši kristu pa labi vai pa kreisi. Tam jāpievērš acis tikai vienam, proti, ko sacījis un darījis Dievs: ko Dievs jau no sākuma ir darījis mūsu dievbērnības labā – ko Viņš domājis un lēmis šai ciltij, un, visubeidzot, ko ir pelnījis Kristū, lai visu to atjaunotu!

Te notiek cīņa uz dzīvību un nāvi. Lielais ienaidnieks velns ar spēku un varu grib atraut mūs no ticības, izraut no pārliecības un novērst mūsu uzmanību. Viņš pievērš mūs tam, kas esam paši, ko darām vai jūtam, ar nolūku mūsu sirdīm nolaupīt paļāvību uz Dieva žēlastību. Tādēļ ir jāievēro, ko Dievs ir sacījis un darījis, bet kad esam nonākši tumsībā un vairs neredzam neko no tā, ko Dievs mūsu labā un mūsos darījis, mums atliek vienīgi ticēt, ka Viņš būs mums uzticīgs un palīdzēs Saviem nabaga bērniem, kas Viņa priekšā raud. Beigās Viņš tiem sacīs: lai ataust gaisma!

Visam, ko ticībā darām, arvien jābūt atkarīgam no mūsu Kunga – mūsu “ticības iesācēja un piepildītāja” (Ebr.12:2) – apžēlošanas un žēlastības. Kad esam pieredzējuši, cik gan vāja un trausla ir mūsu miesa, cik vareni mūsos ir kārdinājumi, un kad par spīti visam tomēr esam Dieva bērni, tad mēs spējam no sirds Viņu iemīlēt un cītīgi sekot uzticīgā Glābēja mudinājumam: “Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja” (Mt.26:41).

Kungs, palīdzi mums ļaunā dienā! Mūsu ienaidnieks ir draudējis mums nāvi, un viņa ieroči ir mūsu grēki. Kungs, neievedi mūs kārdināšanā! Kungs, Tu esi mūsu Tēvs! Āmen.