Netaisnīga nebrīve

“Jāzepa kungs paņēma to un iemeta cietumā, vietā, kur ķēniņa apcietinātie tika apsargāti, un nu viņš atradās tur, cietumā.” [1.Moz.39:20]

Kur tad ir Jāzepa Dievs, kas varētu viņu izglābt un atpestīt? Kādēļ Viņš Jāzepu pamet? – Dievs gan Jāzepu nepamet, bet pārbauda, lai rādītu piemēru citiem svētajiem un ticīgajiem, lai mēs mācītos pastāvēt, cerēt un paļauties uz Dievu – vienalga, kā mums klātos – ar lielu pacietību bēdās, trūkumā, panesot godu un kaunu, labu un sliktu slavu, – kā Sv. Pāvils mudina 2.Kor.6:4-8.

Jo ir skaidrs, ka baznīca un Dieva eņģeļi mūs godās; ar to mums pietiek, un mēs nedrīkstam kļūt mazdūšīgi. Kad velns un pasaule mūs lamā ar saviem meliem un zaimu vārdiem vai arī mūs nonāvē un pazudina, Dievs tomēr vērīgi raugās uz mūsu bailēm un postu, uzsmaida mums un priecājas par mūsu tikumiem un uzvaru visās bēdās.

Tādēļ mums skaidri jāzina un jābūt pārliecinātiem, ka Dievs uz mums nedusmojas arī tad, kad tiekam nomākti un izbiedēti. Jo arī Jāzeps ir domājis: šī nebrīve, kauns un negods gan ir ļoti netīkams manai miesai, tomēr es gribu raudzīties uz apsolījumiem, kurus esmu dzirdējis, un uz piemēriem, ko pats esmu redzējis; pie tiem gribu turēties un gaidīt palīdzību no Tā Kunga.