Svētā Gara dota dāvana

Tagad nedaudz tuvāk aplūkosim spējas un dāvanas, ko apustulis pieminējis un par ko īpaši sacījis, ka dažiem šīs dāvanas piemīt, bet citiem – ne.

Viņš raksta: “Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā” (1.Kor.12:8-9). – Gudrības un zināšanas jeb atziņa ir divas dažādas dāvanas. Gudrība ir dāvana ar dziļu un skaidru skatu ieskatīties Dieva darbā un ceļos, Dieva spriedumos un noslēpumos.

Turpretī zināšanas ir dāvana lietot Dieva vārda patiesību cilvēkiem dziedinošā veidā, lai tas katrā atsevišķā gadījumā kalpotu vissvētīgāk. Piemēram, spēja saprast un skaidrot Jāņa atklāsmes grāmatu vai kādas citas dziļas un noslēpumainas Svēto Rakstu vietas. Kad apustulis Pēteris saka: “Sadzīvojiet prātīgi ar sievu” (1.Pēt.3:7), viņš lieto tieši to pašu vārdu, kas apzīmē atziņu un zināšanas. Tas nozīmē, ka vīram ir jāapzinās sievietes vājākā iedaba un savā attieksmē jālieto mērenība un pielaidība. Tāpat Pāvils prata un zināja piemēroties situācijām un cilvēkiem – gan tiem, kas dzīvoja Bauslībā, gan tiem, kas dzīvoja bez Bauslības. Ar vājajiem viņš prata būt vājš un spēja būt visās lietās visiem – tas viss nāca no dāvanas, ko sauc par atziņu un zināšanām (1.Kor.11:33).

Atziņas runa nozīmē prasmi lietot Dieva vārdu tā, ka tas aizskar dažādus cilvēkus, maigus un skarbus, mierinošā un pārmācošā veidā, kā tas katram ir nepieciešams. Gudrības runa, savukārt, nozīmē mācēt dziļi un skaidri ieskatīties Dieva vārda noslēpumos, spējot to padziļināti pasniegt cilvēku celsmei.

Tomēr tas nebūt nav jāsaprot tā, ka kādam šī viena dāvana piemīt lielā mērā un citas pavisam trūkst. Nē, šīs dāvanas var būt savienotas, kā tas, piemēram, bija Pāvila un daudzu citu gadījumā. Apustulis vēlas teikt, ka Svētais Gars ir vienam piešķīris lielu gudrības dāvanu, lai tā būtu viņa īpašā dāvana, kaut arī tam varbūt nav ticis daudz no tā, ko sauc par atziņu. Un var būt arī pilnīgi otrādi – kad maz ir pirmās, bet daudz otrās dāvanas.

Tālāk apustulis saka: “Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā” (1.Kor.12:9). Ar vārdu “ticība“, bez šaubām, ir domāts šis dižais lielums, kā apustulis to atzīst nākamajā nodaļā (1.Kor.13:2): “Ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt” (Salīdzināt Mt.17:19-20!), bet tikpat labi tas var nozīmēt, ka Dievs dažkārt sīkiem un nesvarīgiem kristiešiem ir piešķīris brīnumainu varoņticību, lai veiktu lielas lietas un izturētu ciešanas. Dāvanas dziedināt atšķiras no brīnumu darīšanas (1.Kor.12:10) un līdz ar to izslēdz dabiskos līdzekļus. Daļēji ar šiem līdzekļiem, daļēji ar lūgšanām un roku uzlikšanu kristiešiem ir īpaša dāvana dziedināt slimos (Jēk.5:15-16), un tā ir Svētā Gara dota dāvana, saka apustulis.

Šo skaidrojumu par uzskaitītajām Svētā Gara dāvanām tālāk neturpināsim, tikai sacīsim: padomā, cik nevienlīdzīgi šādas dāvanas ir dotas kristiešu vidū! Tā ir nevienlīdzība, ko nevajadzētu pārprast un ņemt ļaunā, bet gan slavēt un apbrīnot. Jo viss, ko Gars dara, ir labs un svēts. Apustulis to skaidro tādējādi, ka mēs visi esam locekļi vienā lielā un brīnumainā ķermenī, kam galva ir Kristus. Locekļu atšķirīgās dāvanas un iespējas nedrīkst šķirt un dalīt, bet tām mūs ir jāvieno, jo, kā viņš saka, visi locekļi viens otram kalpo vienā miesā. Tikai miesīgais prāts mūsos grib piesavināties visas dāvanas vai piedēvēt tās kādam citam, nevis Kristum. Jēzus vienīgais ir saņēmis Svēto Garu bez mēra (Jņ.3:34), Viņš vienīgais ir akmens ar septiņām acīm (Cah.3:9; Atkl.5:6), arī dievišķā pilnība (Kol.2:9), Viņš vienīgais ir mūsu Galva (Ef.5:23), mūsu miers un mūsu slavas dziesma, un nekas cits locekļus nespēj savā starpā savienot. Tā mums sevi un vienam otru ir jāuzlūko kā Kristus locekļus. Cik gan tas ir augsts gods un kāda cieša mīlestības saite!

Apustulis mums ir iemācījis neturēt aizdomās citus kristiešus, ja tiem ir viena vai otra dāvana, bet trūkst kādas citas. Galvenais ir būt Kristus miesas loceklim un turēties pie Kristus. Ja tev pietrūkst vienas vai otras dāvanas un ja tu apbrīno to kādā citā, neturi aizdomās pats sevi, savu ticību un žēlastības stāvokli. Turies un paliec pie Kristus, jo tu esi Viņa miesas loceklis! Tāpat ievēro, kādu izteiksmi lieto Pāvils šajā nodaļā: Gara dots, – dots, – dots, viņš saka. Tas nav jāsaprot tā, ka kāds pats varētu ņemt vai kaut ko iespēt, bet ikviens saņem tikai to, kas tam dots. Citā vietā viņš saka: “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?” (1.Kor.4:7).

Tas nozīmē: nav nevienas lietas, kuru mēs nebūtu saņēmuši kā dāvanu no Dieva brīvās labvēlības.