Nabagie

Noklausies šo e-publikāciju

Neatkarīgi no politiskās sistēmas sabiedrībā vienmēr būs nabadzīgi ļaudis. Lielākā problēma nav viņu esamība, bet gan – kā cīnīties ar nabadzību.

Visos laikos ir pastāvējusi vairāk vai mazāk organizēta sistēma, kā pabalstīt nabagos ar žēlastības dāvanām, lai uzturētu viņus pie dzīvības un pabarot izsalkušos, tā mazinot nemieru iespēju. Lai gan daudz tie lielākoties ir “labi darbi”, daudzi nabadzības iemesli paliek novārtā. Protams, ka tas nemaz nav labi.

Komunistiskajās valstīs sastopamais risinājums arī nebija apmierinošs. Oficiāli tās lepni apgalvoja, ka nepazīstot bezdarbu. Šī politika darbojās ļoti vienkārši. Fabrikas, biroji, skolas, utt. bija spiesti pieņemt darbā bariem strādnieku neatkarīgi no tā, vai viņi bija vajadzīgi. Šiem cilvēkiem piešķīra slikti atalgotu gadījuma darbu. Tautu gadu pēc gada apbēra ar rožainiem solījumiem par drīzo darbaļaužu paradīzi zemes virsū. Šo valstu vienkāršajiem, nabadzīgajiem iedzīvotājiem atkārtoti mēģināja iestāstīt, ka tad, kad visi būs “glābti no kapitālistiskā jūga”, katrs dabūs godīgi pienākošos kopīgās mantas daļu, iestāsies pārticība un “bezšķiru sabiedrība”. Tas nav noticis nevienā komunistiskajā valstī, pat tajās, kuras mēģināja izlikties par “darbaļaužu paradīzes paraugiem”. Patiesībā bija citādi. Pēc divu paaudžu ilgas komunistiskas varas valsts dabas resursi tika iztērēti daudzos bezjēdzīgos uzņēmumos, un ļaužu nabadzība padziļinājās, kamēr vadoņi dzīvoja luksus dzīvi. To pierāda viņu milzīgās vasarnīcas, savrupmājas vai pat pilis ar zelta mēbelēm vannas istabās, kamēr tautai trūkst maizes un pieklājīga mājokļa.

Nabadzības problēmas ir jārisina pavisam citādi. Katrs nabagais jāuzskata par būtisku sabiedrības locekli ar īpašām spējām un noteiktu atbildību par sevi, apkārtējiem un sabiedrību. Ja sabiedrība to neatzīst, var izdarīt skumju pieņēmumu, ka tā pati ir sociāli un garīgi nabaga. Ikvienu godīgu darbu, lai cik vienkāršs tas neizskatītos, ir jāatzīst un jāatalgo tā, lai nodrošinātu strādniekam iztiku, nevis liktu viņam dzīvot no žēlsirdības dāvanām. Ja cilvēkiem par viņu darbu nemaksā kā pienākas, tā nav tikai darba devēja, bet gan visas sabiedrības kļūda. Pēdējā atņem sev atbalstītāju, jo strādniekam ir tik maz, no kā ņemt, ka viņš nevar neko atdot. “Vienu grasi par diviem nepataisīsi.” Tā varētu sacīt ikreiz, kad godīgiem strādniekiem samaksā maz: ja viņiem maksātu kārtīgi, viņu nauda ietu apgrozībā un tā palīdzētu gan līdzpilsoņiem, gan sabiedrībai kopumā. Tā radītu jaunas darba vietas un uzlabotu sabiedrības efektivitāti daudzās darba jomās. Līdz ar to, ja nabadzības problēmu risina nepareizi, sabiedrība pati kļūst nabaga un rada vēl lielāku nabadzību. To var novērot visās sabiedrībās.