:: e – BAZNICA ::

Nav jēgas cīnīties pret Dieva izredzēšanu

“Kas no tā izriet? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību. Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis. Kāpēc gan ne? Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni.” (Rom.9:30-32)

Tagad ievēro, ko panāk izredzēšana: Dievs ir izredzējis nevis darbu, bet ticības ceļu; Dievs ir izredzējis nevis kalpones dēlu, bet apsolījuma dēlu. Kad kāds cenšas iegūt dievišķo žēlastību ar darbiem, tad viņa nasta kļūst pārāk smaga, jā, pat nepanesama, jo Dievs ir izredzējis tikai ticības bērnus.

Nav jēgas cīnīties pret Dieva izredzēšanu, jo, dzīdamies pēc taisnības, cilvēks to neiegūst, bet taisnību iegūst tas, kas pēc tās nav dzinies, bet saņēmis to “ticībā”. Vecākais dēls, kas vienmēr bija kalpojis tēvam un nekad nebija pārkāpis viņa bausli, nesaņēma pat kazlēnu, bet otrs dēls, kas bija apmaldījies un iztērējis mantu ar netiklēm, saņēma nobaroto teļu, kad pēc savām dēkām atgriezās un saņēma žēlastību kā īstu žēlastību (Lk.15:11-32).

“Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie” (Mt.20:16). Protams, ka šāda neparasta kārtība satricina debesis un zemi! Tas ir pārsteidzoši, ka priekšā tiem, kas nesuši dienas nastu un pusdienlaika svelmi un smagi piepūlējuši savu ķermeni, atteikušies no pasaules baudām un mocījuši sevi ar Dieva baušļiem un labiem darbiem (Mt.20:1-16), — ka priekšā viņiem izrādās muitnieki un netikles, kas nekrietni un nolaidīgi dzīvojuši grēkā.

Jā, šie nelieši ieies pa priekšu Debesu valstībā, Evaņģēlija un ticības brīvībā, priekā un līksmībā, un viņi jau tagad var lepoties ar pilnīgu taisnību un dievbērnības liecību, Tēva dotu gredzenu un vislabākajām drēbēm. Turpretī tiem, kas savā kalpošanā bijuši nopietni un izturīgi, šīs taisnības un liecības pietrūkst. Vai tiešām jābrīnās, ka viņos rosās rūgtums un kurnēšana pret tik nesaprātīgu un neiedomājamu kārtību (Mt.20:10-12)!?

Taču kurnēšana neko nelīdz, jo Dievs ir pieņēmis tādu lēmumu jau pirms pasaules radīšanas. Nav jēgas strīdēties ar Dievu, kura rokās ir debesis un zeme, — ar Viņu, “kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver” (Atkl.3:7). Viņš ir liels un varens, Viņam pieder “nāves un elles atslēgas” (Atkl.1:18), Viņš apžēlojas par to, ko vēlas.

Dievu neietekmē ne cilvēka griba, ne pūles, bet tikai Viņa paša žēlastība, kas lemj par cilvēka glābšanu. Dievs izvēlas, ko vēlas, un Viņam labpatīk izredzēt tos, kas tic Viņa vienpiedzimušā Dēla Vārdam, nevis tos, kas paši pūlas “iekarot debesis”.