Par žēlastības izredzēšanu mūsu glābšanai

Šoreiz nejautāsim, ko Svētie Raksti runā par citu cilvēku žēlastības izredzētību, kas tiešā veidā neskar mūsu glābšanu.

Ne par to, kā Dievs izredzēja Ābrahāmu un viņa pēcnācējus, kuros bija jāsaglabā Viņa vārdi un jāpiedzimst pasaules Glābējam, vai piemēram, kā tika izredzēts Jēkabs, nevis viņa brālis Ēsavs; kā Dievs izraudzīja Dāvidu un viņa namu, nevis Saulu; vai to, kā Kristus izredzēja divpadsmit apustulis par Saviem galvenajiem lieciniekiem un Pāvilu izredzēja atklāt Viņa vārdu pagāniem utt.

Nē, šoreiz runāsim par žēlastības izredzēšanu mūsu glābšanai. Taču arī tā Svētajos Rakstos ir minēta divās dažādās nozīmēs.

Parasti, kad ir runa par Dieva žēlastības izredzēšanu, tūdaļ tiek domāts par atsevišķu cilvēku izredzētību glābšanai, kas — ja pareizi saprasta — ir pamatota Dieva iepriekšzināšanā. Tomēr tad cilvēki bez jebkāda atbalsta un pamatojuma sāk plivināties augstumos un apmaldās tumsā un noslēpumos. Tāda attieksme pret izredzēšanu ir aplama un ved tikai nāvē un izmisumā, ja no tās laikus neatgriežas.

Nē, Svētajos Rakstos ir vēl otra mācība par Dieva žēlastības izredzētību, un to apskatīsim vispirms. Vēlāk mēs arī sapratīsim, kā ir pareizi un veselīgi aplūkot mācību par Dieva iepriekšzināšanu un atsevišķa cilvēka izredzēšanu glābšanai.

Pirmais un svarīgākais, kas mums jāsaprot šajā jautājumā, ir vispārējā un visaptverošā izredzētība Kristū, par ko apustulis Pāvils runā Vēstulē efeziešiem (1:3-6, 11): “Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.”

Viņš ir tas, ar kura gādību arī mēs esam kluvuši par mantiniekiem, Viņš visu vada pēc Sava gribas lēmuma — pēc Viņa nodoma bijām izredzēti.