Vai mums ir nepieciešamas ticības apliecības?
Ikviens, kurš skata Konkordijas Formulu luterāņu ticības apliecību sakopojumā, kas pazīstams kā “Vienprātības grāmata”, uzreiz būs pārsteigts par šķietamo atšķirību no Bībeles.
Tas izskatās kā krājums, kurā apkopotas mācības par Dievu un par teoloģiskiem jautājumiem. Kāpēc mums jāmeklē mūsu kristīgā un luteriskā identitāte un mantojums šajā dokumentā? Vai Dieva Vārds nav vienīgā Baznīcas autoritāte? Kāds labums ir no teju 450 gadus sena paziņojuma? Citiem vārdiem sakot, kādēļ mums vajadzīgi apstiprinājumi un apliecības, ja mums ir Dieva Vārds, kurš runā uz mums?
Jau Konkordijas Formulas ievadā šis jautājums ir nopietni apskatīts. Kāda ir atbilde?
Konkordijas Formula uzsver, ka tad, kad Dievs runā, mums vienmēr ir jāklausās. Kad mācītājs svētdienā sludina, kad kristietis izskaidro draugam, kā Dievs dalās sevī ar mums līdz pat nāvei, lai iegūtu mūsu draudzību un dotu mums iespēju dalīties Viņa dzīvē, vai arī kad kāds cilvēks pēkšņi nolemj iekļaut Dievu “aprēķina laulībās”, tad šiem cilvēkiem vispirms ir jāuzklausa nevis pašu domas, bet gan tas, ko Dievs saka. Vienīgā autoritāte visam, ko mēs kā kristieši darām, sākot ar to, ko sludinām, beidzot ar attiecībām ar citiem cilvēkiem, ir vēsts, ko Kristus sludināja, un tas, kāda bija Viņa attieksme pret citiem cilvēkiem, kā tā atklāta Dieva Vārdā.
Vispirms ar visu sirdi mēs pieņemam Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu rakstus kā skaidrākos un tīrākos Israēla avotus un ticam, ka Svētie Raksti ir vienīgā un patiesā norma, pēc kuras jāspriež par visām mācībām un mācītājiem.
Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu raksti ir vienīgais likums un norma.
Tāda ir atbilde Konkordijas Formulā.
Vai mums ir nepieciešamas ticības apliecības? Vai tad tie nav cilvēku vārdi? Vai tiem var būt autoritāte?
Jā, tie ir cilvēku vārdi. Bet mums jāatceras, ka Dievs grib būt dialogā. Katra Dieva darbība, katrs vārds meklē mūsu atbildi. Cilvēki atklāj, ka Dievs runā ar viņiem personīgi. Viņi aptver, ka Dievs viņus vienkārši mīl, ne tāpēc, ka tie uzsākuši jaunu dzīvi vai mēģina dzīvot piedienīgi. Cilvēki uzzina, ka Jēzus Kristus nāve pie krusta ir viņu dēļ. Viņi ir saviļņoti un sāk atbildēt Dieva sacītajam.
Tad beidzot sākas patiess dialogs. Saskarsme starp Dievu un cilvēku attīstās. Draudzība padziļinās. Arvien vairāk un vairāk cilvēku sāk izteikt to, ko atklājuši. Varbūt viņi sauc: “Jēzus ir Kungs.” (Rom.10:9, Fil.15:31; Lk.17:15) Vai arī viņi izbrīnā nokrīt “Kristus, dzīvā Dieva Dēla” (Mt.16:16) priekšā. Bet dialogs ir sācies, atbilde uz Dieva runāto ir sākusies, un aizvien vairāk un vairāk lūgšanu un slavinājumu skan Baznīcas dievkalpojumos un ticības apliecībās:
Apustuļu svētais pulks slavē Tevi.
Praviešu dievišķā brālība slavē Tevi.
Cēlie mocekļi slavē Tevi.
Svētā Baznīca visā pasaulē pateicas Tev,
Tēvs, kura varenība bezgalīga,
Tavam apbrīnojamajam, patiesajam
Un vienīgajam Dēlam un
Svētajam Garam, Mierinātājam.
Tas ir slavinājums, ticības apliecība, atbilde un dialogs vienlaicīgi. Un tā ir vienīgā atbilde, kādu cilvēks var uzdrīkstēties sniegt, kad Dievs runā ar viņu.
Konkordijas Formulas sarakstītāji to zināja. Kā gan citādāk viņi būtu tik ļoti gari rakstījuši, lai apstiprinātu “tīro Dieva Vārda mācību”? Svētie Raksti un ticības apliecības ir Dieva un cilvēka dialogs. Dievs runā, un mēs atbildam ar to, ka esam liecinieki Viņa runāšanai un Viņa vareno darbu pierādītāji.
Āmen!