Pāreja no prieka uz skumjām

“Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit.” (Jņ.16:22-23a)

Kad Tas Kungs saka Saviem apustuļiem: “Vēl mazu brīdi, un jūs Mani vairs neredzēsiet” (Jņ.16:16), Viņš sniedz īsu gan apustuļu, gan visu kristiešu biogrāfiju. Viņu dzīve nav nepārtrauktas skumjas, bet gan nepārtraukta pāreja no prieka uz skumjām. Viņu prieka iemesls ir tas, ka viņi redz Kristu un ir pārliecināti par Viņa žēlastības tuvumu. Viņu skumju iemesls ir tie mazie brīži, kad viņi neredz Kristu; tad viņiem zūd pārliecība par Viņa žēlastības tuvumu.

Kristieši piedzīvo daļu no grūtībām, kas piemeklē visus cilvēkus, bet viņi cieš arī negodu, kritiku un vajāšanas tieši tāpēc, ka viņi ir kristieši. Bet tas nav kristiešu skumju objekts. Ja viņi skumst par savu krustu, tā ir tikai viņu miesas vājība, vairāk pasaulīgas nekā dievišķas skumjas. Viņiem vajadzētu priecāties un lielīties par to, nevis bēdāties. Viņu skumjas sastāv no kaut kā pavisam cita.

Patiesi kristieši nepazīst lielāku dārgumu šajā pasaulē kā to, ka viņiem ir Dieva žēlastība un viņi dzīvo saskaņā ar Viņa gribu. Tieši tas vien padara dzīvi viņiem dārgu un vērtīgu, un tas pārvērš ciešanu ieleju par prieka vietu. Tomēr, kamēr viņi dzīvo uz zemes, viņiem nekad neizdodas pilnībā mierināt un iedrošināt sevi ar Dieva žēlastību un viņi nevar pilnībā piepildīt Dieva gribu. Viņi ilgojas būt pilnībā garīgi, bet viņiem joprojām ir pārāk daudz miesas. Šodien viņi tic ar pilnu pārliecību, bet rīt viņu ticība, šķiet, draud nodzist kā sveces liesma. Neticība spēcīgi iekļūst sirdī. Un, tiklīdz viņi kļūst vāji ticībā, viņi zaudē spēku cīnīties pret saviem grēkiem, mīlēt Dievu un tuvāko, kalpot Dievam un atteikties no sevis. Pat, ja tas neizraisa viņos ātru un pilnīgu atkrišanu no ticības, tad tomēr tas liek viņiem nonākt smagā cīņā, tā ka viņi kopā ar Pāvilu nopūšas: “Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom.7:24)

Kristietim šajā cīņā jāpavada daudzas savas dzīves dienas. Bieži vien ir ilgi periodi, kad viņš nejūt gandrīz neko citu kā vien savu neticību un grēcīgumu; un tas viņam ir tik sāpīgi, ka viņa sirds gandrīz vienmēr ir pilna nopūtu. Atmiņas par viņa pagātni, viņa sirds un dzīves pašreizējais stāvoklis un viņa drūmās domas par nākotni piepilda viņu ar skumjām.

Ja kāds to nepiedzīvo teju ik dienas, tad tas ir pierādījums tam, ka viņa ticība ir tikai tukša, bezspēcīga maldība. Tā ir bēdīga ziņa remdenajiem kristiešiem, kuri neiesaistās cīņā, jo tieši tie, kas apliecina, ka gandrīz nekad nav pilnībā brīvi no sirds pārbaudījumiem, raizēm un bēdām, ir laimīgā stāvoklī. Jo, ja viņi skaidri atzīst savu neārstējamo samaitātību un uzskata visu labo, ko domā, runā vai dara, par pilnībā no Dieva nākušu, tad ar viņiem viss ir labi. Bez ciešanām par grēku un sirds bēdām viņi nekad nepaliktu Kristū. Tā vietā viņi drīz vien kļūtu droši, lepni un paštaisni. Bēdas, kuras ir viņu sirds pastāvīgs viesis, ir līdzeklis, ko Dievs izmanto, lai noturētu viņus pie Kristus.

Ak, svētīgs ir tas, kurš tiek turēts pie Kristus. Ar to viņš paliek uz drošā ceļa, kas ved uz mūžīgu prieku. Kā saka Kristus: “Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit.” Tad nu ar prieku sekosim dievišķo skumju ceļam, pa kuru mūs vada Tas Kungs. Viņa mērķis priekš mums ir miers gan laikā, gan mūžībā. Kamēr mēs dzīvojam uz zemes, mūsu vājā sirds un dvēseles bēdas dažreiz mudina mūs jautāt: “Ak, Kungs, kāpēc?” Bet tajā dienā, kad mēs redzēsim Dievu un no mūsu asaru sēšanas tiks ievākta prieka raža, mēs neko vairāk nejautāsim. Tad mums prātā nebūs nekā cits kā vien slava Tam, kas mūs ir vadījis caur skumjām uz mūžīgu godību, caur grūtībām un pūlēm uz mūžīgu mierpilnu atpūtu.