Svēta – Dieva izredzēta tauta

Jo tu esi Tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta; tevi Tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam kļūtu par īpašuma tautu starp visām tautām, kas vien ir virs zemes. [5.Moz.7:6]

Šajā Bībeles pantā par Israēla tautu lasām neticamas lietas! Šī tauta ir svēta Dievam, savam Kungam. Kas var būt vēl lielāks!

Bet vai šī tauta tiešām bija tik svēta un dievbijīga, ka vienmēr staigāja Dieva ceļus? Vai tauta nekad nerīkojas pretēji Dieva gribai?

Nē, pati par sevi Israēla tauta nebija labāka un dievbijīgāka par citām tautām. Tuksneša ceļojuma laikā israēlieši bieži sadumpojās pret Dieva gribu, un arī vēlāk viņiem nemaz neklājās tik labi. Daudzviet Svētajos Rakstos mēs lasām, ka Israēla bērni kurnēja pret To Kungu.

Tad kādēļ Dievs šo tautu izredzēja? Kādēļ Dievs to sauc par svētu, ja tā tik bieži Viņu apbēdināja?

Jā, mēs ieraugām paša Dieva noslēpumu, Viņa brīnumaino un neaptveramo mīlestību. Dievs tautu mīl nevis tāpēc, ka tā būtu to pelnījusi, bet tikai un vienīgi Savas labestības dēļ.

“Tas Kungs jums palika uzticīgs un jūs izredzēja nevis tāpēc, ka jūs esat lielāka par visām citām tautām,” saka Mozus, “bet tādēļ, ka Tas Kungs jūs mīl.” Tomēr jautājums ir palicis atklāts, un mēs negūstam cilvēcisku izskaidrojumu, jo Dieva mīlestība ir pamatota tikai un vienīgi Viņā pašā.

Ja Dieva tauta līdz sirds dziļumiem apjaustu Dieva žēlastības lielumu, tā netaupītu spēkus un pieliktu visas pūles, lai paklausīgi Viņam kalpotu visas sava mūža dienas.

Šie vārdi attiecināmi arī uz Jaunās derības Dieva tautu. Arī mēs, kristieši, nekādā ziņā neesam Dieva mīlestības cienīgi un pelnījuši saukties par svētu tautu. Ja vien cilvēki nopietni paraudzītos uz mums un mūsu dzīvi kritiski, viņi atrastu trāpīgākus vārdus, kā mūs raksturot.

Tomēr, neraugoties ne uz ko, Dieva acīs mēs esam svēta tauta. Rakstīdams par mīlestību, ar kādu Dievs mūs mīlējis, Pāvils runā šādi: “Mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, Viņš darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!” [Ef.2:5]