Atlaid Manu tautu

Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: atlaid Manu tautu, ka tie Man sarīko svētkus tuksnesī. [2.Moz.5:1]

Šos vārdus Mozus neteica no sevis. Tie bija Dieva vārdi: “Atlaid Manu tautu!”

Vēsts bija domāta galvenokārt faraonam. Viņš nedrīkstēja turēt Dieva tautu verdzībā un aizkavēt ceļojumu, kurā Dievs sūtīja Savu tautu. Faraons nedrīkstēja lietot ne varu, ne viltu, lai aizkavētu Israēla tautu Ēģiptē.

Taču, protams, šis Dievs vārds bija domāts arī tautai, kurai bija jābūt gatavai ceļojumam. Bija beidzies Ēģiptes verdzības laiks un pienākusi stunda ņemt rokās ceļojuma spieķi un bez atskatīšanās doties uz Kānaānas zemi.

Visvarenais Dievs veda Savu tautu uz dzimteni, ko bija tai solījis. Šis stāsts mums ir labi pazīstams, un mēs zinām, kā viņiem gāja. Tas Kungs īstenoja Savu nodomu, neraugoties uz pretestību.

Faraons darīja visu, ko spēja, lai paturētu israēliešus Ēģiptē. Arī pati tauta neizrādīja īpašu vēlēšanos doties ceļā. Lai cik grūti Israēla tautai bija klājies svešumā un verdzībā, tomēr, ceļā sastopot lielākas grūtības, ļaudis kurnēja un tūlīt atcerējās Ēģiptes gaļas podus [2.Moz.16:3].

Viss Vecās Derības stāsts ir rakstīts mūsu pamācībai [Rom.15:4]. Bet mums, kristiešiem, arī šodien ir derīgi un svētīgi pārdomāt Dieva vārdus: “Atlaid Manu tautu!”

Arī šodien Dieva tauta vēl joprojām ir ceļā. Arī mēs esam pateikuši ardievas šai pasaulei un atrodamies ceļā uz Debesu tēviju [Ebr.11:14, 16]. Tomēr pasaule vēlas mūs paturēt savā varā un sasaistīt savās lietās, vilinot un kārdinot ar tukšām un necienīgām baudām.

Ne mazāk bīstama ir pasaulīga attieksme pret dzīvi. Kad sirds tiek kārdināta ar pasaulīgām domām par īpašumiem, karjeru, godu un prestižu, tā nereti slēpjas aiz reliģiozas, dievbijīgas fasādes. Diemžēl pārāk bieži mēs spriežam pasaulīgi, nevis saskaņā ar Dieva domām.

“Atlaid Manu tautu,” saka Tas Kungs. Šī vēsts Viņa kalpiem un lieciniekiem ir jāsludina Dieva tautai. “Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām” [Kol.3:2].