Par pilnvērtīgu dialogu vai diskusiju baznīcā
Nav gadījies baznīcā novērot pilnvērtīgu dialogu vai diskusiju. Pat virtuālajā vidē varam lasīt tikai monologu virknes.
Pirmkārt, par iemeslu tam, manuprāt, ir, ka visa mācītāja kalpošana ir didaktisks monologs. Sprediķi un lekcijas viņu ir padarījuši nespējīgu dinamiskai sarunai.
Otrkārt, tā kā lielākā daļa baznīcā uzskata, ka viņiem pieejam absolūta patiesība un dogmāti ir formulēti, tad diskusijas un dialogi ir pat nevēlami. Tas viņus ir padarījis kurlus un aklus pret jebkuru citādu viedokli vai kādu atvērtu jautājumu.
Tādēļ lektors cenšas neielaisties diskusijās. Uz komentāru izsaka repliku: Tu gan esi drosmīgs jauneklis, vai uz jautājumu atbild: Septītajā dienā Dievs radīja elli tādiem, kas uzdod šādus jautājumus. Proti, no temata pievēršas personai – kas tu tāds vispār esi, ka uzdrošinies tā spriest!
Šī stagnācija un nespēja ieklausīties, svētos kristiešus, kādiem tiem būtu jābūt pēc ilggadīgas dievišķo dāvanu baudīšanas, tad izrādās gadu garumā ir gluži vai sevī audzējuši vienīgi velnu.
Esmu bijis liecinieks, ka pat sarunas par nenozīmīgiem jautājumiem pārvēršas personīgos aizvainojumos, noved pie naida, savstarpējas izrēķināšanās un pat līdz draudžu izjukšanai un baznīcas šķelšanai.
ņemot vērā paradigmu – jo mazāk zin, jo savās acīs gudrāks šķiet – tad visdrīzāk uzrastos daudz “gudro”, kas zinātu kā tad īsti vajag