Kur mēs dzirdam Dievu?

Svētie Raksti un kristīga sludināšana iet roku rokā. Luters sauca Baznīcu nevis par “rakstāmspalvas namu”, bet par “mutes namu”, uzsverot Dieva Vārda mutisku sludināšanu.

Dievs lika savu Vārdu pierakstīt, un tādējādi Viņš tam deva noteiktu un pastāvīgu vietu, lai tas varētu tikt uzticīgi sludināts visos laikos. Bībele nav tikai grāmata par Dievu, un sludināšana nav tikai runa par Dievu. Dievs runā gan Rakstos un sprediķī, gan caur tiem. Viņa runāšanas mērķis ir dāvināt grēku piedošanu, sniegt dzīvību nāvē.

Dievkalpojums secīgi virzās no Vecās Derības (praviešu), epistulas (apustuļa vēstule) un Evaņgēlija (evaņģēlists) tekstu lasīšanas uz sprediķi, ko sludina mācītājs (skat. Ef.4:11). Pēteris apliecina, ka Jēzum ir “mūžīgās dzīvības vārdi” (Jņ.6:68), un šo Bībeles tekstu mēs dziedam, sagaidot Svētā Evaņģēlija lasījumu dievkalpojumā. Sprediķa pasludinātais Vārds, kas seko gandrīz uzreiz pēc Evaņģēlija lasījuma, ir uz Svēto Rakstu Vārda balstīts un tā noteikts. Sludināšana ir Evaņģēlija dzīvā balss, kad tā atbilst Svētajiem Rakstiem, pavēstot grēku piedošanu Kristus dēļ. Kad mēs dzirdam sludināšanu, kas ir uzticīga Viņa Vārdam, mēs dzirdam Jēzu (skat. Lk.10:16). Luterāņu ticības apliecības saka:

Šais lietās dievišķo tiesību dēļ draudzēm ir nepieciešams viņiem [t.i., mācītājiem] paklausīt; tas ir saskaņā ar Kristus vārdiem: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani.” (Lk.10:16) Bet, ja viņi ko māca vai pavēl pret Evaņģēliju, tad draudzēm ir Dieva pavēle, kas aizliedz tiem paklausīt.

Un –

Jo viņi saskaņā ar Lk.10:16 – “Kas jūs dzird, dzird Mani” – rīkojas Kristus vietā, nevis pārstāv paši sevi. Bezdievīgi mācītāji ir jāpamet, jo tie jau nerīkojas Kristus vārdā, bet ir antikristi. Kristus saka: “Sargaities no viltus praviešiem.” (Mt.7:15) Un Pāvils: “Ja kāds jums sludina citu Evaņģēliju, lāsts pār to!” (Gal.1:9)