Par atslēgu varu
Noklausies šo e-publikācijuTermins “Atslēgu vara” ir balstīts Kristus dotajā apsolījumā, ko Viņš izsaka, vēršoties pie Pētera: “Un es tev došu debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” [Mt.16:19]
Ņemot vērā to, ka Pēteris šī varas un apsolījuma došanas brīdī ir centrālā persona tikai tik daudz, cik daudz viņš ir baznīcas daļa un līdzdalīgs tās ticības apliecībā [doktrīnā], par ko runā iepriekš esošie trīs Rakstu panti [Mt.16:16-18], Atslēgu vara tiek nodota visai baznīcai.
Tas vēlreiz tiek apliecināts, kad Kristus saviem mācekļiem saka: “Patiesi es jums saku: ko jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs” [Mt.18:18], tāpat arī: “Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsiet, tiem tie paliks.” [Jņ.20:23]
Kad tiek apgalvots, ka grēku piedošanas vai paturēšanas pilnvaras ir piešķirtas vienīgi garīdzniecībai, tad tiek ignorēts tas, ka mūsu Kungs uzrunāja ne tikai apustuļus, bet arī citus mācekļus [Jņ.20:19,24; Lk.24:33], kā arī tiek sagrozīta Rakstu mācība par baznīcu, padarot Pētera personu vai kalpošanas amatu kopumā par redzamu baznīcas pazīmi un tās īstuma garantu.[1]Tādēļ Dr. M. Luters pamatoti rakstīja:
“Šī vara ir dota visiem kristiešiem. Tā piemīt visiem, kam ir Svētais Gars, proti, visiem kristiešiem.”
Šmalkaldes Artikuli saka:
“Atslēgu vara ir amats un vara, ko Kristus ir devis baznīcai, lai saistītu grēku un atraisītu no tā”[2]
Apoloģijā [XII] rakstīts:
“Atslēgu vara pārvalda un sniedz Evaņģēliju ar Absolūciju, kas ir patiesa Evaņģēlija balss.”[3]
Kāpēc šo varu sauc par debesu valstības atslēgām – to izskaidro gan Ādama un Ievas padzīšana no Ēdenes dārza pēc grēkā krišanas, kad atgriešanos liedza par sargiem nostādītie ķerubi ar atvēztu zobenu liesmām [1.Moz.3:23-24], gan pie Jesajas teiktais: “Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” [Jes.59:2] Grēkā dzīvojoša grēcinieka lūgšanas ir veltas, un durvis uz debesu valstību paliek slēgtas ikvienam, kuram grēki ir paturēti, bet plaši ir atvērtas visiem, kuru grēki ir piedoti.
Grēku piedošanas raksturs
Nevar pareizi izprast Atslēgu varas amatu pirms nav skaidrības jautājumā par Dieva piedošanu.
Grēku piedošana nav iespējams fakts, bet notikums, kas norisinās pasludinot Evaņģēliju un ticībā šo vēsti satverot. Ir ļoti svarīgi saprast, ka tas nav formāls process, bet objektīvs grēku piedošanas nodrošinājums, kuru apsola un sniedz pats Dievs runājot ar cilvēku muti. Šeit nepastāv divpakāpju sistēma, kuras sākumā grēkus piedod cilvēks un pēc tam – Dievs; cilvēku sniegtā Absolūcija ir Dieva Absolūcija, kura tiek pasludināta Viņa vārdā.[4]
Kad mūsu Kungs iznāca no kapa, kurā tika guldītas Viņa mirušās miesas, Viņš bija augšāmcēlies mūsu grēku piedošanai, vai, precīzāk sakot, – lai mēs tiktu attaisnoti Viņa vārdā. Viņa augšāmcelšanās bija svinīga Dieva deklarācija par to, ka visi grēki, kuru dēļ Kristus bija cietis un miris, ir izpirkti; visas cilvēces parādi ar Kristus paklausību un nevainīgo nāvi ir samaksāti, un Dieva dusmas saskaņā ar Viņa taisnīgumu – remdētas. Līdz ar to grēku piedošana ir universāla un nav pamatojama nedz grēcinieka nožēlā, nedz kādos citos viņa veiktos darbos; tai ir beznosacījuma raksturs.
Grēki ir piedoti nevis kāda priekšnoteikuma dēļ [ja jūs patiesi nožēlojat un patiesi ticat], bet vienīgi Kristus dēļ; pretējā gadījumā tiek sagrozīta bibliskā mācība par attaisnošanu vienīgi ticībā.
Piedošanas saņemšanas priekšnoteikums ir vienīgi ticība, un īsta ticība mīt vienīgi grēku nožēlas pilnā sirdī, tādēļ Luters pareizi ir teicis:
“Katras Absolūcijas priekšnoteikums ir ticība, tomēr vienīgi tik tālu, cik tā saņem grēku piedošanu un saka tai jā.”
Tā ir atšķirība starp universālo un objektīvo grēku piedošanu un tās subjektīvo pielietojumu jeb saņemšanu.
Apustulis Pāvils 2.vēstulē korintiešiem raksta: “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” [2.Kor.5:19] Deleģējot savus mācekļus kristīt un mācīt visu, ko Viņš pavēlējis [Mt.28:19-20], Kristus ir devis tiesības, pilnvaras un pienākumu visiem kristiešiem sludināt “salīdzināšanas vārdu” – atgriešanos no grēkiem un grēku piedošanu, kas līdz ar Atslēgu varu ir pēc būtības divi termini ar vienu un to pašu nozīmi.
Saistošās Atslēgas
Mūsu grēcīgā miesa, miesīgais cilvēks var, protams, nekavēties jautāt: ja reiz Kristus ir izpircis visu cilvēku grēkus, ja reiz visi parādi ir pārklāti ar Kristus taisnību, tad kādēļ Viņš joprojām atgādina: “Kam jūs tos paturēsiet, tiem tie paliks?”
Tiem, kas skaidri prot izšķirt bauslību un Evaņģēliju, šis jautājums nerada nekādas problēmas. Dievs savā godībā Mozum Sinaja kalnā atklājās kā Dievs, kurš piedod visus grēkus, un kā Dievs, kurš soda par visiem grēkiem. Taču vienīgi ticībā nākot pie krusta Golgātā un atvērtā kapa Jāzepa dārzā, (kur Dievs sodīja un piedeva ar šo Kristus veikumu vienreiz un par visiem laikiem) var saprast, kā notiek šīs abas darbības.
No iesākuma līdz pat pasaules galam Dievs ir tas, kas soda un tas, kas piedod. Tādēļ Viņš ir aicinājis kristiešus un īpaši tos, kuri aicināti veikt kalpošanas amatu baznīcās, sludināt ne tikai grēku piedošanu, bet arī grēku paturēšanu.
Luterisko ticības apliecību terminoloģijā tas tiek saukts par Evaņģēlija sludināšanu. Augsburgas ticības apliecības Apoloģija par to saka: “..tas ir Evaņģēlija sludināšanas pamats: atklāt grēkus un Kristus nopelna dēļ dāvāt grēku piedošanu, taisnību un Svēto Garu, un mūžīgo dzīvošanu, lai atdzimuši mēs varētu darīt labu.”[5] Mārtiņš Luters raksta:
“Ir skaidrs, ka saistīšana un atraisīšana nav nekas cits, kā Evaņģēlija pasludināšana un pielietošana. Kas ir atraisīšana, ja ne vēsts par grēku piedošanu Dieva priekšā? Kas ir saistīšana, ja ne Evaņģēlija atraušana un grēku paturēšana?”
Evaņģēlija atraušana un grēku paturēšana ir bauslības pasludinājums.
Ja saprotam, ka cilvēks, būdams grēcinieks, ir pakļauts Dieva dusmām un sodam, tad saprotam arī saistīšanas nozīmi – atklāt un uzrādīt grēku. Kristīgais paradokss, kad cilvēks ir vienlīdz grēcinieks un svētais, vienlīdz nāvei nolemtais un taisnais – svēts tāpēc, ka ir Kristībā iekļauts Kristū, bet grēcinieks, jo vēl joprojām mīt tajā pašā grēcīgajā miesā, kļūst skaidrs ikdienas grēknožēlā un atgriešanā.
Mūsu Kungs ir aicinājis sludināt, realizēt savu vārdu, mācību visā tās pilnībā, apsolīdams būt klāt līdz pasaules galam.
Tiesības, pilnvaras un pienākumu sludināt bauslību un Evaņģēliju jeb īstenot Atslēgu varu Viņš ir uzticējis savai Baznīcai. M. Luters raksta:
“Viņš grib, lai Viņa vārds tiktu pagodināts un nevis nicināts, it kā Viņš pats personīgi būtu runājis no debesīm.”
Ja tas tiek pagodināts un nevis nicināts, tad ar savu darbību spēj aptvert cilvēku visā tā kopumā – viņa intelektu, viņa emocijas un viņa gribu, un neatkarīgi no tā, vai tiek lietots attiecībā pret indivīdu, draudzi vai draudžu apvienību, tas arvien vēršas pie katra cilvēka individuāli, nostādot to aci pret aci ar eksistenciālu jautājumu par dzīvību un nāvi.
[1]Pēdējā laika notikumi Latvijas lielākajā tā sauktajā luterāņu baznīcā [LELB] starp visiem citiem maldiem norāda arī uz šo, traktējot baznīcu kā uz cilvēka personas celtu organizāciju, pilnībā noraidot tās pamatu, [skat. Ef.2:20] aizstājot to ar amatu hierarhiju, administrāciju, pārvaldi, kuras finansiālais nodrošinājums [jeb īpašumu pārvaldīšana] esot līdzvērtīgs [sic!] sakramentu pārvaldīšanai, ar to aizvien vairāk atšķeļoties no Dieva vārdā atklātās patiesības un atklāti demonstrējot pro-romisku antikristīgu skepticismu. Apustuļa Pāvila pierakstītais: “Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu”, [Gal.5:9] gūst savu apstiprinājumu pakāpeniskā, bet mērķtiecīgā maldu proponēšanā, kas kļūst vēl jo ļaunāki, jo tiek sajaukti, maskēti ar patiesību. Tas, no kā brīdina ap. Pāvils, ir saprotams, ja to gramatiski aplūko ilgstošās tagadnes formā, bet Latvijas situācija ir tam praktiska liecība. Palikšana šādā vidē ne tikai iezīmē plato ceļu katram līdzgājējam, bet savā konsekvencē arī vēršanos pret Dievu, ticot Viņam tikai tik daudz, cik daudz katrs jūtas komfortabli savā grēkā.
[2]Šmalkaldes Artikuli III/VII, 313.lpp.
[3]Augsburgas ticības apliecības Apoloģija, XII, 175.lpp.
[4]Skat. Dž. T. Millers “Kristīgā dogmatika”, 480.-486.lpp.
[5]Augsburgas ticības apliecības Apoloģija, XII, 174.lpp.
Diemžēl, jāsaka, ka Atslēgu varas kā kristīgās atbildības neizpratne konsekvencēs arvien ir saistīta ar Dieva vārda kā atziņas pamata pieņemšanu, jo jebkuri iebildumi [tai skaitā par baznīcas piederību, mēģinot to norakstīt uz citu cilvēku atbildību] ir tikai pieņēmuma rakstura apgalvojumi, kuri ir pamatoti vecajā Ādamā un jautājumā: Vai tiešām Dievs ir teicis?