Vai mana ticība ir Dievam patīkama?

Konkordijas Formula izvirza veco argumentu pret “likumā ietērpto Evaņģēliju”, jo tas var vienīgi “nozagt kristiešiem patieso mierinājumu, kuru tie rod Evaņģēlijā, pretēji likuma šausmām”.

Nekas mani nevar kavēt veltīt savu dzīvi ļaužu izmisuma remdināšanai vai pasaules bagātības vienlīdzīgākai sadalīšanai. Bet kā lai es iemācos ticēt? Tas var izrādīties visneiespējamākais likuma uzliktais darbs, jo es nekad nevaru zināt, vai pietiekami ticu Dievam. Un tad rodas baiļu pilnais jautājums: Vai es esmu Dieva atzīts? Vai mana ticība ir atbilstoša? Vai es vispār varu būt drošs? Tieši tā bija Lutera problēma, kad viņš bija mūks.

Un tad ir pilnīgi bezjēdzīgi sacīt cilvēkam, ka Dievs viņu mil Kristus dēļ, ja jau nākamajā brīdī piebilstat, ka viņam tas ir jājūt vai jābūt atklātam, vai jātic. Jo tieši to viņš nespēj darīt. Viņam vajag atkal un atkal sacīt: Dievs tevi ir pieņēmis Kristū. Pārējais ir jāatstāj Svētā Gara ziņā, kurš rada nevis atklātību vai dievbijīgas jūtas, bet ticību.

Savu cīņu beigās Luters neatklāja sevī spēju ticēt. Viņš sevī neatklāja neko. Viņš atklāja (nē, Svētais Gars deva viņam šo atklājumu) – vienīgi Jēzus. Viņa acis tika atvērtas, un viņš pēkšņi saprata: tā ir ticība! Tas ir Evaņģēlijs!