Palīdzība Dievam izpildīt mūsu lūgšanu

Es gribētu minēt dažas kopīgas, lūgšanā biežāk sastopamas kļūdas, kuras lūgšanas Gars dara mums zināmas ar Rakstu vārdiem.

Mums liekas, ka mums būtu jāpalīdz Dievam izpildīt mūsu lūgšanu, bet tādas nekad nav Dieva domas. Mums ir tikai jālūdz. Dievs viens pats lūgšanu uzklausīs un izpildīs. Tur Viņam mūsu palīdzība nav vajadzīga.

Jā, dažs teiks, to jau es zinu. Bet neesi par to tik pārliecināts! Savādi, cik dziļi mūsos ir iesakņojies uzskats, ka mēs ar savu lūgšanu Dievam kaut kā palīdzam mūsu lūgumu izpildīt. Mēs vismaz esam cieši pārliecināti, ka mums Dievam jādod labs norādījums, kā Viņam rīkoties. Ja arī mēs tieši tā nepasakām, tad tomēr domājam apmēram šādi: „Mīļais Dievs, šis ir tas, ko es Tev tik sirsnīgi lūdzu. Es zinu, ka tas ir grūti; bet Tu to vari darīt tā vai arī tā, tad jau to nokārtosi.”

Dažs varbūt pret šo manu attēlojumu iebildīs un teiks: „Nē, tā gan neviens lūdzējs nedomā, runādams ar Dievu.” Taču tie, kas ir raduši sevi godīgi papētīt un pavērtēt, atzīs, ka tas nav pārspīlējums. Tieši tāds ir domu gājiens, kas mūs lūgšanā tā nopūlē un rada ilgstošu pagurumu.

Minēšu piemēru no ikdienas lūgšanu dzīves. Mēs lūdzam par diviem cilvēkiem, kuri būtu atmodināmi un atgriežami. Par vienu lūgt ir viegli, par otru grūti. Kāpēc?

Viens pēc savas dabas, audzināšanas un rakstura ir tāds, ka šāda cilvēka pārmaiņa mums šķiet viegli iespējama. Tāpēc ka lūgšanas laikā mēs redzam ceļu, kā Dievs mūsu lūgumu var izpildīt, mums ir viegli lūgt. Turpretī par otru cilvēku mēs nevaram iedomāties, ka viņš spētu pazemoties, godīgi pārtraukt savu grēka dzīvi un locīt ceļus Dieva priekšā; tā kā mēs lūgšanas laikā nevaram izdomāt, kā lai Dievs mūsu lūgšanu izpilda, tad par tādu cilvēku lūgt ir grūti. Lūgšanas Gars tad nu vēlētos parādīt, ka mums nebūt nav sev jājautā, vai Dievam mūsu lūgumu ir vieglāk vai grūtāk izpildīt. Tas, ko mēs par kaut ko domājam vai nedomājam, neietekmē lūgšanas uzklausīšanu, bet vienīgi kavē lūgšanu un kaitē tai, tāpēc ka mēs tērējam savus spēkus kaut kam tādam, kas mums nepavisam nav uzdots.

Lūgšanas noslēpums man kļuva sevišķi skaidrs, kad es pirms daudziem gadiem lasīju brīnišķīgo stāstu par kāzām Kānā. (Jņ.2:1-11) Šajās kāzās bija ielūgts Jēzus, Viņa māte un Viņa mācekļi. Iespējams, ka šī ģimene bija tuvākās radu vai draugu attiecībās ar Jēzus ģimeni.

Lai nu kā, bet mēs uzzinām, ka nama saimnieki pastāstījuši Jēzus mātei, ka radusies neveikla situācija, jo nepietiek vīna. Jēzus māte, kā izrādās, ir laba un pieredzējusi lūdzēja. Viņa dodas ar raizēm, kas viņai uzticētas, pareizā virzienā: iet pie Jēzus un izstāsta tās Viņam. Mums turklāt jāievēro, ko viņa saka tikai nedaudzos, vienkāršos vārdus: „Viņiem nav vīna.” Šeit, lūk, tev ir lūgšanas jēga: pateikt Jēzum, kā mums trūkst vai kas mums kait. Un aizlūgt nozīmē pateikt Jēzum, kā trūkst citiem. Un, palūkojoties vērīgi, mēs pamanām, ka Jēzus māte arī neko citu nedara. Viņa tikai izstāsta Viņam savu draugu raizes un zina, ka pašai no sevis nekas nav jāpiemetina. Viņa zina, ka Jēzum nav vajadzīga viņas palīdzība ne padomu, ne arī kādā citā veidā. Viņa savu dēlu pazīst un zina, ka rūpes ieliktas īstajās rokās. Viņš jau zina, kas darāms. Viņai nevajag arī mudināt vai pārliecināt, lai Viņš sniedz draugiem palīdzīgu roku. Neviens nekad nav bijis tik gatavs palīdzēt kā Viņš!

Bet ievērosim arī to, ka viņa paveica savu uzdevumu, izsakot lūgumu. Ar to viņa tālāko rīcību bija nodevusi dēla ziņā. Viņai, tā sakot, nebija vairs nekādas atbildības par neveiklo situāciju. Atbildība tagad bija uzlikta Jēzum. Tagad Viņam vajadzēja atrast saimniekiem kādu izeju no šī stāvokļa. Māte nekad agrāk nebija redzējusi, ka Jēzus ūdeni pārvērš vīnā. Tāda izeja viņai pat neienāca prātā. Jājautā, vai viņa šo jautājuma pusi vispār bija apcerējusi. Jēzu labi pazīdama, viņa zināja, ka Viņš nekad nav nokļuvis nepārvaramās grūtībās. Viņa izraudzītais problēmas risinājums gan vienmēr bija pārsteidzošs. Taču uz viņu, māti, tas neattiecās, tāpēc viņai nevajadzēja ne lauzīt galvu, ne tērēt spēkus, mēģinot atrast risinājumu.

Jā, patiesi, šeit mēs redzam īstu lūgšanu!

Mēs visi, protams, nojaušam, kā mūsu lūgšanai vajadzētu pārveidoties, ja mēs iemācītos šo svētās lūgšanas mākslas pusi, ko tik labi prata Jēzus māte.

Lūgšana vairākumam no mums padodas tik grūti tāpēc, ka mēs neesam izpratuši tās jēgu, proti, izstāstīt Jēzum savas vai citu rūpes. Mums liekas neticami, ka ar to pietiek. Gluži instinktīvi mums šķiet: tik viegli tas nevar būt. Tāpēc lūdzot uzmācas smagas domas: „Vai Dievs var mani sadzirdēt? Vai Dievs gribēs ievērot manas niecīgās vēlmes? Kā gan tas var notikt? Tas taču izskatās tik neiespējami!” Tostarp dzīve turpinās, un, kad mēs nesaņemam tik ļoti gaidīto atbildi, mums liekas: noteikti ir vajadzīgs vēl kaut kas, lai Dievs mani sadzirdētu. Kas ir šis vēl kaut kas, to mēs nezinām. Taču tieši šī neziņa rada mūsos bailes un nemieru un padara mūsu lūgšanu mokošu, īpaši tad, ja mēs vai mūsu tuvinieki ir lielās bēdās un viss šķiet atkarīgs no tā, vai mēs tapsim uzklausīti.

Tas kļūst citādi, tiklīdz iepazīstam Jēzu tikpat labi kā Viņa māte, tad, pastāstījuši Viņam par savām grūtībām, varam būt pilnīgi mierīgi. Šāda attieksme pret Jēzu ir būtisks mūsu lūgšanas priekšnosacījums. Un tieši to lūgšanas Gars mums gribētu iemācīt. Viņa uzdevums ir mācīt mums izprast Jēzu un celt Viņu godā. (Jņ.16:14)

Kad šāda pazīšanās ar Jēzu ir nostiprinājusies mūsu dvēselē, mūsu lūgšana kļūst par klusu, atklātu un svētīgu sarunu ar Viņu kā ar mūsu labāko draugu par visu, kas mums nospiež sirdi, vienalga, vai tās būtu mūsu vai citu rūpes. Mēs drīkstam kļūt pavisam mierīgi un droši pēc tam, kad esam pie Viņa atstājuši savas lielās un mazās grūtības. Viņam ne tikai rūp mūsu labklājība, bet Viņš ir arī tas, kurš mūs vislabāk saprot.

Bet īpaši tad mēs lūgšanā gūsim mieru, ja apjautīsim, ka, izsakot Jēzum savu lūgumu, esam izdarījuši to, kas mums darāms. No šī brīža tālākais ir Viņa ziņā. Tālāk atbildību nes Viņš, ja drīkstam tā izteikties. Un mēs to uzdrošināmies.

Ja esam iemācījušies šo noslēpumu, tad mūsu lūgšanu dzīve kļūst brīva no tām iekšējām bailēm un nemiera, kas mūs agrāk nomāca lūgšanas laikā. Un pēc lūgšanas mūs pilda jauns miers. Mēs savu lietu esam nodevuši Jēzus rokās un tāpat kā Jēzus māte atgriežamies savās gaitās atviegloti un priecīgi. Tagad Viņš visu ir ņēmis savās rokas un sāks izpildīt mūsu lūgumu. Agrāko baiļu un nemiera vietā mūs tagad pārņem it kā bērnišķīga ziņkāre, un mēs ar saspringtu interesi gaidām, kā Jēzus tiks galā ar grūtībām.