Reliģiskā Spānija

Noklausies šo e-publikāciju

Dodoties ceļā, biju šo to palasījis, painteresējies internetā, pie paziņām un tamlīdzīgi. It kā gana sagatavojies. Un tomēr Spānija mani pārsteidza, tā vēlreiz apliecinot teiciena patiesīgumu, ka labāk ir vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt. To pašu mums priekšā saka arī pats vārds “pieredze” – redzēšana tajā ir būtiska. Tāpēc, daloties iespaidos par kādu daļu no pieredzētā, arī es centīšos rādāmo sabalansēt ar stāstāmo.

Skatloga ainiņa

Laikam gan visās reliģijās dievišķā pirksts rāda citā virzienā, nekā pukst tā sauktā vienkāršā ikdienas cilvēka sirds. Sevišķi tajās tradīcijās, kurās ir liels askēzes un monasticisma uzsvars. Un ne vienu, ne otru no šīm dzīves komponentēm pilnīgi ignorēt nevar. Turpat blakus tad nu tās pastāv un savstarpēji saspēlējas arī Spānijā, reizēm radot īpatnējas nevilšas kombinācijas un kadrējumus, kas laiku pa laikam piesaistīja arī manu visumā virspusējo noguruša tūrista skatienu.

Gandrīz bez komentāriem

Čipsi, augļi, zaļumi un apcerīga Dievmāte pār sava Dēla asiņaino līķi. Tā viš i. Kā dzīvē. Tikai grūti iedomāties tādu skatu šeit, Latvijā. Lai kāds būtu šīs kombinācijas tiešais iemesls, tās tiešais, spontānais naivums ir atbruņojošs. Plānojot nekas tāds nav panākams.

Ziediem rotāts krucifikss kādā Granadas laukumā

Darba dienas rīts. Kundzīte apstājas pie krucifiksa, palūkojas augšup uz Pestītāja tēlu, brīdi pastāv, pārmet krustu un dodas tālāk. Pēc brokastu bulciņām uz beķereju vai arī uz darbu. Tūdaļ tādā pašā nolūkā pie krusta savu gājumu uz brīdi pārtrauc cits garāmgājējs.

Ciešanu laiks skatlogā

Atšķirībā no mūsmāju mārketinga gudrīšiem Granadas veikalnieki, tuvojoties baznīcas svētkiem, uz nez cik pārgudri smalku ironiju neiziet. Nekāda “mistera Jēzus”; tikai vienkāršs, “konvencionāls” eņģelis stiprina Jēzu Viņa Ģetzemanes mokās. Pircēji eventuālās atlaides novērtēs arī bez fīčām.

Kordovas mošejā

Mošeja ir tik milzīga, ka pat pēc visiem inkvizīcijas pūliņu gadsimtiem, piepildot šo vietu ar ievērojamu skaitu barokālu sānu altāru un īpašu kapelu, aizvien ir iespējams atrast kādu skata punktu, kas ļauj nojaust, kā šeit ir bijis sākotnēji. Milzīgais kolonu mežs rada iespaidu, ka šī svētnīca ir bezgalīga gluži kā Allāha vara.

Kristus augšāmcelšanās: cilnis Kordovas mošejā

Šī islāmiskās un kristīgās kultūras saspēle šķiet sevišķi interesanta. Proti, musulmaņi ir daudz iespaidojušies no varenās austrumu kristiešu Bizantijas, lai arī viņi to pamazām vien pakļāva un galu galā iznīcināja. Viena no tādām iezīmēm ir arī ēku arhitektūrā izmantotās svītras, kā, piemēram, šai velvē. Kad mošeja pēc rekonkistas tika pārtaisīta par katedrāli, viena otra islāma, ja tā var teikt, “tukšā vieta” (šai gadījumā – Jēzus augšāmcelšanās iztrūkums) tika aizpildīta ar kristīgiem artefaktiem. Un tā caur arābiem mūsu acu priekšā paradoksālā kārtā saskaras kristīgie rietumi un austrumi.