Patiesais ekumenisms

“[..] lai visi būtu viens [..]” (Jņ.17:21)

Savā augstā priestera lūgšanā Jēzus lūdz, lai visi viņa mācekļi būtu “viens” un “lai viņi ir pilnīgi vienībā”, – gluži tāpat kā viņš un viņa Tēvs ir viens. Viņš lūdz par visiem tiem visā plašajā pasaulē, kas nāks pie ticības caur vēsti, kuru viņš nu izsūta ar saviem apustuļiem.

Viņš mums arī pasaka, kādēļ ir tik svarīgi, lai visi viņa mācekļi būtu viens: lai pasaule varētu atzīt, ka Jēzus ir ticis Dieva sūtīts un ka visi viņa mācekļi ir Dieva mīļotie bērni. Kurš gan var to atzīt, ja mācekļi ir sašķelti un karo cits ar citu?

Citiem vārdiem sakot, šī lūgšana ir spēcīgs pamudinājums visiem kristiešiem, lai viņi būtu viens. Vienlaikus tas ir ļoti nopietns atgādinājums par to, kas ir pamats un nosacījums kristiešu vienotībai. Proti, viņi visi ir darīti svēti patiesībā – tai patiesībā, ko Jēzus mums ir devis savā Vārdā. Ar šo Vārdu viņš savus mācekļus sūtīja pasaulē. Caur šo Vārdu citi nāks pie ticības. Jēzus pats bija nācis no sava Tēva, un viņš bija palicis viņam uzticīgs itin visā. Tādā pašā veidā viņš nu sūtīja savus apustuļus pasaulē. Viņš apgalvo, ka ir tiem devis to godību, ko Dievs bija devis viņam, lai tie būtu viens. Viņš bija ļāvis tiem skatīt Dievu un vadījis tos pie Dieva. Tamdēļ arī citi tagad tiks vadīti pie viņa un tie visi kļūs viens.

Tādējādi patiesais ekumenisms veidojas Gara vienotībā starp cilvēkiem, kas ir “darīti svēti patiesībā”. Tas nevar veidoties, ielaižoties kompromisā un meklējot kopsaucēju starp mācībām un uzskatiem, kuri satur gan patiesību, gan kļūdas. Tas nevar arī veidoties, organizējot dažādu kopienu apvienību, kuras katra par sevi ne tuvu nav darītas svētas patiesībā. Patiesā vienotība Kristū nevar tikt organizēta šādi. To rada Dievs, mums kļūstot par dzīviem locekļiem viņa miesā. Bet tad nekas arī nedrīkst likt šķēršļus Kristus locekļiem kalpot cits citam tādā vienotībā un mīlestībā, kādu Kristus ir vēlējies.