Augustīns par kristiešu redzamo vienotību

Noklausies šo e-publikāciju

Augustīns, aplūkojot Jņ.17:20-23 teksta uzbūvi, ar labestīgu stingrību liek mums saprast to, ko viņš grib šeit pateikt. Viņš konstatē, ka gramatiski šie trīs palīgteikumi, kas seko vārdiem “es lūdzu”, ir pilnīgi līdzvērtīgi.

Viņš raksta:

“Īsi sakot, ja mēs visur ar sapratni izvietotu vārdus “es lūdzu” trīs vai vēl vairāk reižu, lai tie pilnīgāk izskanētu, tad šī teikuma skaidrojums kļūtu saprotamāks: es lūdzu, “lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī”, es lūdzu, “lai arī viņi ir mūsos “, es lūdzu, “lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.””

Šie trīs viens aiz otra sekojošie grieķiskie ἵνα (“lai”) pēc šāda skaidrojuma visi ir vienādi. Pēdējais ἵνα tātad nav pakļauts otrajam.

Augustīns pie šāda iznākuma nonāca, saturiski iedziļinoties tekstā, ko prasīja šo triju palīgteikumu savstarpējā pielīdzināšana. Viņš raksta:

“Ko tas nozīmē: “visiem ir jābūt vienam, lai pasaule ticētu”? Jo dažādi ir tie, kas kļūst viens, un dažāda ir pasaule, kas tādēļ ticēs, tāpēc ka tie kļūs viens, jo Viņš nešaubīgi saka: “Lai visi ir viens”, bez tam attiecībā uz viņiem Viņš ir arī sacījis: “.. ne par viņiem vien es lūdzu, bet ari par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs”, un tūlīt Viņš turpina: “Lai visi ir viens”. Bet ko gan šie “visi” var citu apzīmēt, kā pasauli, protams, ne jau naidīgo, bet gan ticīgo?” “.. apustulis saka: “Dievs bija Kristū, pasauli salīdzinot ar sevi”. Viņš lūdz par šo pasauli, sakot: “..lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.””

Tātad jau pirmajos divos pieminētajos palīgteikumos šī pasaule ir ticīgie apustuļu skolnieki, kuri caur Dieva vārdu taču vienmēr tiek paņemti prom no ļaunās pasaules. Ja pirmie palīgteikumi un tajos pieminētie apustuļu skolnieki tieši būtu pakārtoti virsteikumam “tie, kas caur viņu vārdiem man ticēs”, tad tāpat trešajā palīgteikumā tas attiektos uz pasauli.

Aplamas izpratnes noraidīšana izriet no sekojošiem vārdiem:

“Kā tad mēs sapratīsim Viņa vārdu: “..lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis”, ja ne tā, ka Viņš neuzdeva par cēloni to, lai pasaule ticētu tam, ka tie ir viens, it kā tā ticētu tādēļ, ja redzētu, ka viņi ir viens, kad taču pasaule pati ir tie “visi”, kas caur ticību kļūst viens…”

Tādēļ pasaules atgriešanās sekos ne jau no tā, “ka tā redzēs”, un arī ne no tā, ka tā novēros kādu redzamu vienotību. Augustīns gan zināmā veidā jau iepriekš apstiprinājis šo redzamo vienotību, bet tikai kā eshatoloģisku lielumu, kā pēdējās dienas darbu:

“Vai tas nav mūžīgs prieks un vēl jo vairāk ticības atalgojums, nevis pati ticība?”

Tikai tādējādi var runāt par redzamu lielumu, bet nevis ņemot vērā mūsdienu baznīcas apstākļus.

Salīdzinājumā ar Luteru, Augustīnam ir mazliet cits, atšķirīgs skaidrojums. Viņam šie trīs palīgteikumi ir savstarpēji līdzvērtīgi, un tādēļ ir panākta lielāka šeit aplūkoto pantu uzbūves vienotība. Turpretim visam tekstam kopumā pietrūkst līdzvērtības struktūrā, kā tas ir Lutera ekseģēzē. Par apustuļu skolniekiem padarīta, tagad ticīgā pasaule vairs neatrodas misijas uzdevuma, kas ir izteikts 18. panta “arī es viņus esmu sūtījis pasaulē”, priekšā. Tēvs sūta pasaulē Kristu, Kristus sūta pasaulē apustuļus; toties no apustuļu puses izpaliek skolnieku sūtīšana pasaulē. Šeit ir redzams Augustīna trūkums un vienlaicīgi Lutera spēks.