Teoloģiska alegorija
Mēs redzam, ka pats Kristus un savulaik arī apustuļi ir izmantojuši alegorijas. Taču tām jābūt saskaņā ar ticību — atbilstoši noteikumam, ko Sv. Pāvils izsaka Rom.12:7, mudinādams un pavēlēdams, lai pravietojumi jeb mācība būtu saskaņā ar ticības mēru.
Jo tās alegorijas, kuras atbilst ticības mērauklai, ne tikai rotā mācību, bet arī mierina un iedrošina sirdsapziņas.
Tā Sv. Pēteris tieši šo grēku plūdu notikumu pārvērš visskaistākajā alegorijā, 1.Pēt.3:21-22 sacīdams, ka grēku plūdi līdzībā attēlo Kristību, kas mūs atpestī. Tāpēc ka Kristībā ne tikai tiek nomazgāta miesas netīrība, bet sirdsapziņa saņem lielisku derību ar Dievu — caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos; jo Viņš, kas ir pie Dieva labās rokas, ir aprijis nāvi, lai darītu mūs par mūžīgās dzīvības mantiniekiem; Viņš ir uzkāpis debesīs, pakļāvis Sev visus eņģeļus, visus spēkus un varas utt.
Tā ir īsta, teoloģiska alegorija, tas ir, tāda alegorija, kas saskan ar ticību un ir mierinājuma pilna.
Šādu alegoriju Kristus piemin Jņ.3:14, runādams par čūsku, kas paaugstināta tuksnesī un spējusi dziedināt čūsku sakostos ļaudis. Tāpat arī Sv. Pāvils 1.Kor.10:4 min lielisku alegoriju, sacīdams: “Tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” Šīs alegorijas ne vien norāda uz darbiem, bet māca ticību un nāk par labu sirdsapziņām.
Līdzīgās e-publikācijas