Lūgšana, kas ietver visu dzīvei šai pasaulē

“Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” [Mt. 6:11]

Te mēs domājam par savu nabadzīgo maizes kuli, mūsu miesas un laicīgās dzīves vajadzībām. Šie lūgšanas vārdi ir īsi un vienkārši, bet tie sevī ietver daudz. Kad tu saki “dienišķā maize” un to lūdz, tad tu lūdz visu, kas vajadzīgs, lai saņemtu un baudītu dienišķo maizi, turklāt lūdz novērst visu, kas to neļauj saņemt. Tāpēc nedomā tikai krāsni un miltu maisu, bet domā par plašajiem laukiem un visu zemi, kas nes un dod mums dienišķo maizi un visu uzturu, jo, ja Dievs nebūtu licis visam augt, nebūtu svētījis un uzturējis laukus, tad mums nekad nebūtu maizes, ko cept krāsnī un likt uz galda.

Īsi sakot, šī lūgšana ietver visu, kas pieder šai dzīvei pasaulē, jo tikai tās dēļ mums ir vajadzīga dienišķā maize. Dzīvei vajadzīgs ne tikai tas, ka mūsu ķermenis saņem pārtiku, apģērbu un citu nepieciešamo, bet arī tas, ka mēs varam labi sadzīvot ar cilvēkiem, ar kuriem dzīvē esam kopā un sastopamies ikdienas darījumos, sadzīvē un dažādās citās attiecībās, citiem vārdiem sakot, viss, kas attiecas uz mājas, kaimiņu un sabiedrības jeb valsts dzīvi un valdību. Kur šīs divas lietas tiek traucētas un nenoris tā, kā tām jānoris, tur ir traucētas dzīvei nepieciešamas lietas un ilgi tā nevar palikt.

Un ir ļoti vajadzīgs lūgt par laicīgo valdību, ar kuras palīdzību Dievs visvairāk uztur mūsu dienišķo maizi un visas šīs dzīves ērtības. Kaut arī mēs no Dieva esam bagātīgi saņēmuši daudz labumu, tomēr mēs nevaram ne paturēt, ne droši un priecīgi izmantot kaut vienu no tiem, ja Viņš mums nedod pastāvīgu, miermīlīgu valdību. Jo, kur ir nemiers, strīdi un karš, tur dienišķā maize ir atņemta vai vismaz apdraudēta.

Pēc taisnības katra dievbijīga valdnieka ģerbonī un uz monētām varētu likt maizi lauvas vai kroņa vietā, lai atgādinātu gan valdniekiem, gan pavalstniekiem, ka mums ar viņu amata palīdzību ir patvērums un miers un ka bez viņiem mēs nevaram pastāvīgi baudīt dienišķo maizi. Tādēļ viņi ir sava goda cienīgi un mums viņiem jādod viss, kas vajadzīgs un ko varam dot – kā tiem, ar kuru palīdzību mēs varam mierā baudīt visu, kas mums pieder, citādi mēs nevarētu paturēt ne grasi. Turklāt par valdību ir jālūdz, lai Dievs ar tās starpniecību vēl jo vairāk dod mums svētību un visu labu.

Tā īsumā ir parādīts un iezīmēts, cik tālu sniedzas šī lūgšana, ietverot visas iespējamās lietas virs zemes. No tā varētu izveidot garu lūgšanu un daudz vārdos uzskaitīt visu, kas te pieder, proti, mēs lūdzam, lai Dievs mums dod ēdienu un dzērienu, apģērbu, māju un sētu, veselu miesu, lai liek labībai augt laukā un dot labu ražu, lai mājās palīdz labi uzturēt saimniecību, dod un pasargā dievbijīgu sievu, bērnus un saimi, liek plaukt un labi sekmēties mūsu darbam, amatam un visam, kas mums darāms, piešķir uzticamus kaimiņus un labus draugus; tāpat arī lai dod ķeizaram, ķēniņam un visām kārtām, un īpaši mūsu zemes valdniekiem, visām domēm, priekšniekiem un vadītājiem gudrību, spēku un veiksmi labi valdīt un uzvarēt turkus un visus ienaidniekus; lai arī dod pavalstniekiem un visiem ļaudīm paklausību, mieru un vienprātību savstarpējā sadzīvē; un tāpat arī, lai Viņš mūs pasargā no jebkādām miesas vainām un barības trūkuma, no negaisa, krusas, uguns, ūdens, indes, mēra, lopu izmiršanas, kara, asinsizliešanas, dārgiem laikiem, bīstamiem zvēriem, ļauniem cilvēkiem utt.

Ir labi to visu iemācīt vienkāršajiem ļaudīm, ka Dievs grib dot šīs un līdzīgas lietas un ka mums tās jālūdz no Dieva.

Šī lūgšana īpaši ir dota arī pret mūsu lielāko ienaidnieku – velnu, jo viņš domā un tīko atņemt vai kavēt visu, ko mums devis Dievs. Un viņam nepietiek ar to, ka viņš posta un grauj garīgo valdību, pavedinādams dvēseles un pakļaudams tās savai varai, bet viņš arī kavē un traucē to, ka uz zemes pastāv valdība un godīgas, mierīgas attiecības. Viņš izraisa tik daudz ķildu, slepkavību, nemieru un karu, arī negaisu, krusu, lai iznīcinātu labību un lopus, saindētu gaisu utt.

Īsi sakot, viņam ir žēl, ka kādam no Dieva ir kaut maizes kumoss un viņš to mierā ēd; ja tas būtu viņa varā un mūsu lūgšana Dieva priekšā to nenovērstu, tad mums noteikti nebūtu ne salmiņa uz lauka, ne graša mājās un dzīvības pat ne stundu, sevišķi tiem, kam ir Dieva vārds un kas labprāt vēlas būt kristieši.

Redzi, tā Dievs grib mums parādīt, cik ļoti Viņš rūpējas par mūsu vajadzībām un uzticīgi gādā par mūsu uzturu.

Kaut gan Viņš to bagātīgi dod un sagādā arī bezdievjiem un neliešiem, tomēr Viņš grib, lai mēs to lūdzam un tā atzīstam, ka saņemam to no Viņa rokas un jūtam Viņa tēvišķo laipnību pret mums. Ja Viņš atrauj Savu roku, tad nekas nevar ilgi pastāvēt un plaukt, kā tas ik dienas jūtams un redzams.

Kāds šobrīd pasaulē ir posts ar viltoto naudu, arī ar ikdienas grūtībām un cenu celšanos, pārdodot, pērkot un strādājot to dēļ, kas patvaļīgi apspiež nabagus un atrauj tiem dienišķo maizi! Mums gan tas ir jāpacieš; bet viņi – lai piesargās no tā, ka draudzes nepārstāj par tiem aizlūgt un lai uzmanās, ka šie Tēvreizes vārdi nevēršas pret viņiem pašiem.