Dievs dara brīnumus

Dievs valda un uztur pasauli. Tas nozīmē, ka Viņš ir aktīvs visā un visos un ļauj dabas likumiem darboties pēc Viņa paša pieņemtajiem lēmumiem.

Taču gan Bībele, gan ticīgo pieredze liecina, ka Dievs bieži iejaucas notikumu gaitā un ļauj notikt lietām, kuras mēs nevaram balstoties uz dabas likumiem. Tādos gadījumos mēs sakām, ka Dievs ir darījis brīnumu. Mēs zinām, ka Jēzus tikai ar savu vārdu dziedināja slimos, piecēla mirušos utt. izskaidrot,

Cilvēka saprātam vienmēr bijis grūti pieņemt Bībelē aprakstītos brīnumus. Racionālisma valdīšanas laikā cilvēki centās atrast t. s. “dabisko izskaidrojumu”. Piemēram, Jaira meitiņa bija aizrijusies, Jēzus nestaigāja pa ūdens virsu, bet pa sēkli utt. Viņi centās izskaidrot Bībeli tā, lai “izglītoti” cilvēki neapmulstu, lasot brīnumu aprakstus. Ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir bezcerīgi mēģinājumi.

Šodien mēs reti sastopamies ar šāda veida “dabiskiem izskaidrojumiem”. Tagad tos izskaidros ar “seno laiku cilvēku iztēli”, kas ierobežo Bībeles vēstījumu: toreiz cilvēki ticēja šādām parādībām un Bībeles autori domāja tāpat kā vairākums. Tiek apgalvots, ka šie stāsti nepieder pie Bībeles “inspirētās daļas”. Tie neesot burtiski uztverami kā Dieva vārdi mums. Taču jau iepriekš noskaidrojām, ka nav iespējams Bībeli sadalīt pēc šāda principa. Bībeles liecība ir patiesa no sākuma līdz galam.

Tas, kurš ir nonācis līdz ticībai Dievam, te neizjutīs īpašas grūtības pieņemt Dieva brīnumus. Viņš ir piedzīvojis, ka Dievs ir izmainījis visu viņa dzīvi brīnišķīgā veidā, par ko viņam agrāk nav bijis ne jausmas. Ticīgais saprot, ka viņš pats, būdams kristietis, ir brīnums. Viņš ir piedzīvojis Dieva atbildi uz lūgšanu. Mazās un lielās lietās viņš ir vērojis, kā Dievs vada un veido viņa dzīvi.

Vislielākās grūtības brīnumu izpratnē ir to šķietamā neatbilstība dabas likumiem. Visa mūsu dzīve balstās pārliecībā, ka uz dabas likumiem var paļauties. Ja es metu akmeni, tas nokrīt zemē. Ja es ielieku roku uguni, tā apdeg. Ja uz dabas likumiem nevarētu absolūti paļauties, mums liktos, ka visa dzīve ir kļuvusi nedroša un nepārredzama.

Bet varbūt brīnumi nemaz nav kaut kas tik pretējs dabas likumiem, kā mums šķiet? Varbūt eksistencei ir vēl kādas citas, pilnīgākas likumības nekā tās, kuras mēs pazīstam? Mēs zinām, ka viens spēks var ierobežot cita spēka darbību. Piemēram, lidmašīna – tā sver vairākas tonnas. Ja tik smags priekšmets kritis no liela augstuma, tas sašķīdīs gabalos. Taču lidmašīna nekrīt. Tai ir motors, kas to darbina un attur no krišanas. Tas, šķiet, runā pretī gravitācijas likumiem, un cilvēks, kas nekad nav redzējis lidmašīnu, teiks, ka tas ir brīnums. Taču gravitācijas likums līdz ar to nav atcelts.

Tādā pašā veidā mēs varam uztvert brīnumus. Pats Dievs ir noteicis dabas likumus. Tie netiek atcelti. Notiekot brīnumiem, Dievs vienkārši demonstrē jaunu spēku, kas darbojas saskaņā ar kādu likumu, kurš mums nav zināms. Taču tas notiek; Dievs to apliecina, un ticības pieredze apstiprina tā īstumu. Dievs dara brīnumus šodien tāpat kā agrāk.