Lielā mūsu ideju sagraušana
Noklausies šo e-publikācijuDomas par to, ka pastāv kas mūžīgs un bezgalīgs, ienes dvēselē bailes, jo tā pati ir pārejoša. Tā vēlas iziet ārpus sevis, uz nepārejošo, tā pati vēlas būt nepārejoša un tomēr nezina, kā lai to iesāk.
No šā dvēseles nemiera arīdzan izaug lielie filozofijas un mākslas darbi: – Platona un Hēgeļa sistēmas, Mikalandželo Ādams, Bethovena kvarteti un simfonijas, Gotikas domi, Rembranta gleznas, tāpat arī Gētes Fausts un Prometejs. Visi viņi bija pārņemti ar domām par mūžīgi-nepārejošo.
Reliģija ir vienlaikus grandiozākais un trauslākais no visiem cilvēka mēģinājumiem izkļūt no viņu sirds bailēm un nemiera un nokļūt pie mūžīgā.
Cilvēks ir atradis ceļu pie gaismas, prieka un mūžības. Cilvēka dzimums var lepni norādīt uz sava gara augļiem, ja nebūtu viens “bet”, proti: ka Dievs ir Dievs un ka žēlastība ir žēlastība (Rom.11:6). No šejienes tad ar’ nāk visu ilūziju un mūsu kultūrsvētīguma lielā pārtrauce (jeb lielā sagraušana), ko Dievs pats ierosina un dara uzskatāmu caur seno stāstu par Bābeles torņa būvēšanu. Mūsu ceļš uz mūžīgo tiek pārtraukts, mēs gāžamies dziļumā, no kura nākuši, ar visu savu filozofiju un mākslu; mūsu tikumību un reliģiju. Jo ir atvērts kāds cits ceļš, – Dieva ceļš pie cilvēkiem.
Ieskaties