Katrai lietai ir savs laiks

Dievs to cilvēku, kurš Viņu atrod baudot zemes dzīves prieku un Viņam par to pateicas, neatstās arī bez stundām, kurās cilvēkam top atgādināts, ka viss zemišķais ir pārejošs un ka ir labi savu sirdi jau tagad pieradināt pie mūžības.

Tam visam ir savs laiks un galvenais – iet kopā ar Dievu un nesteigties Viņam dažus soļus pa priekšu, bet arī nepalikt ne soli iepakaļ. Tā ir pārgalvība visu gribēt reizē. Visam ir “sava stunda”; “raudāt un smiet”, .. apkampties un šķirties, saplēst un kopā šūt (Sal.māc.3:4,5b,7a) un Dievs “atjauno pagājušo” (Sal.māc.3:15b). Bet tas nozīmē, ka nekas no pagājušā nav zudis, ka Dievs kopā ar mums atkal no jauna uzmeklē mums piederošo pagātni.

Tātad, ja mūs pārņem ilgas pēc pagājušā, un tas mēdz gadīties pilnīgi negaidītos brīžos, tad lai zinām, ka tā ir tikai viena no daudzajām “stundām”, ko Dievs mums sagatavojis un tad pagājušais nav jāapciemo vienatnē, bet gan kopā ar Dievu.