Kvalitāte vai kvantitāte?

Kvalitāte ir jebkura veida nonivelēšanas ļaunākais ienaidnieks.

Ja mums nav drosmes, atkal iegūt patiesu izpratni par cilvēcisku distanci un personiski cīnīties par to, tad nonākam mirstam cilvēcisku vērtību anarhijā.

Ja vairs nezini, ko esi parādā sev un citiem, kur nodziest cilvēciskas kvalitātes, spēka un distances ievērošana sajūta, tur haoss jau ir durvju priekšā. Kur materiālo ērtību dēļ pacieš to, ka bezkaunība kādam pienāk pārāk tuvu, tur cilvēks pats jau ir padevies, tur haosa plūdi jau ir pārrāvuši dambi, pie kura tie bija nostājušies, un kļuvuši vainīgi pie visa.

Citos laikos kristietības uzdevums bija liecināt par cilvēku vienlīdzību, šodien tieši kristietībai dedzīgi jāiestājas par cilvēcisko distanču akceptēšanu un cilvēcisko kvalitāti.

Sabiedriski tas nozīmē atteikšanos no pozīcijām, visu zvaigžņu kulta pārtraukšanu, brīvu skatu augšup un lejup, prieku pie apslēptās dzīves, kā arī drosmi sabiedriskajā dzīvē.

Kulturāli tas nozīmē kvalitātes piedzīvojumu, atgriešanos no steigas pie nesteidzības un klusuma, no izkaisītā pie savāktā, no sensācijas pie apceres, no virtiozu ideāla pie mākslas, no snobisma pie pieticības, no samēra trūkuma pie samēra.

Kvantitātes savstarpēji strīdās par vietu, kvalitātes papildina viena otru.