Pārdomas Reformācijas dienas priekšvakarā

Mārtiņa Lutera 95 tēžu publiskošana 1517. gada 31. oktobrī parasti tiek uzskatīta par reformācijas un jaunas evaņģēliskas teoloģijas sākumu.

Tā, piemēram, Romas katoļu baznīcas vēsturnieks Henriks Trūps savā grāmatā “Katoļu baznīcas vēsture” raksta:

“Atlaidu pārdošanu Luters izmantoja par izdevību atklāti nākt klajā ar savu mācību, ka pestīšana notiek ar ticību vien, bez labajiem darbiem.”

Pilnīgi citādās domās šajā jautājumā ir kāds cits Romas katoļu baznīcas vēsturnieks Daniels Olivjē no Parīzes universitātes, kas savā grāmatā “Lutera ticība” deviņdesmit piecu tēžu teoloģiju ilustrē ar Renē Esnaulta vārdiem:

“Indulgenču Luters bija katoliskās sirdsapziņas patiesā balss.”

Šādi divi tik atšķirīgi Romas katoļu vēsturnieku spriedumi mudina uz pārdomām. Teoloģiska kontemplācija par šo tēmu varētu būt īsti piemērota reformācijas dienas priekšvakarā.

1816. gadā no pāvesta sūtņa Polijā Klemensa Marijas Hofbauera mutes izskanēja neparasti vārdi:

“Ne caur ķeceriem un filozofiem, bet gan caur cilvēkiem, kuri patiesi ilgojās pēc reliģijas, kas skar sirdi, reformācija ir izplatījusies un pastāvējusi. To esmu sacījis pāvestam un kardināliem Romā, taču tie nav man ticējuši un palikuši pie uzskatiem, ka reformāciju radījis ienaids pret reliģiju.”

Pāvesta nuncija izteikums liecina, ka Romas baznīcā ilgus gadsimtus vēsture ir atradusies ideoloģisku aizspriedumu gūstā.

Taisnības labad jāsaka, ka tikai XX gs. katoļu baznīcas vēsturnieka Jozefa Lorca ietekmē Romas katoļu vēsturnieki sāka vairāk vai mazāk bezpartejiski pētīt Lutera rakstus. Līdz tam, kā secina D. Olivjē:

“Savā ārkārtīgajā dedzībā uzskaitot reformatora ķecerības, katoliskās patiesības aizstāvji visi kā viens ir atstājuši bez ievērības acīmredzamus faktus, uz kuriem mūsu dienās norāda vēsturnieki.”

Viens no vadošajiem Lutera pētniekiem Romas katoļu baznīcā O. H. Pešs, ņemot vērā šos faktus, ir secinājis:

“Luters šodien katoļu teoloģijai ir kopējās ticības liecinieks.. viņš ir mūsu “kopējais skolotājs”..”

Paturot prātā iepriekšteiktās domas, pievērsīsimies Lutera 95 tēzēm.

Galvenais jautājums, par kuru Luters vēlas diskutēt savās tēzēs ir grēknožēla. Tēzes iesākas ar pazīstamajiem vārdiem:

“Kad mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus sacīja: “Nožēlojiet grēkus,” Viņš vēlējās, lai visa ticīgo dzīve būtu nepārtraukta grēknožēla.”

Viena no populārākajām domām viduslaiku teoloģijā bija uzskats, ka Dieva žēlastību saņem tas, kas patiesi nožēlo grēkus. Tādējādi pestīšana bija atkarīga no grēknožēlas dziļuma un patiesuma. Šo iemeslu dēļ Luters bija ārkārtīgi norūpējies par postošo ietekmi, kādu uz vienkāršajiem kristiešiem atstāja grēkatlaižu tirgošana. Nespēdami iedziļināties niansēs, cilvēki sāka uzskatīt, ka grēku piedošana iegūstama viegli, nevis ar nopietniem gandarīšanas darbiem nemitīgi apliecinot savu grēknožēlu. Šāda attieksme uztrauca Luteru. Uzmanīgi pārlasot 95 tēzes, ir acīmredzams, ka Luters joprojām pieturas pie Romas baznīcas Kanoniskajā likumā formulētās grēknožēlas izpratnes. 95. tēzes māca, ka grēku piedošanas saņemšanai ir nepieciešams visā pazemībā pakļauties gan priesterim, gan grēknožēlas kanoniem. Purgatorijs joprojām ir tā vieta, kur par nenožēlotiem grēkiem tiek pakāpeniski samaksāts ar ciešanām, un tikai tad dvēsele tiek ielaista Debesīs. Patiesas grēknožēlas pārņemtai dvēselei no sirds ir jāilgojas un jāmīl baznīcas uzliktie sodi, kas ir daļa no grēknožēlas sakramenta. Luters arī atzīst, ka pāvesta grēkatlaides var tikt sludinātas, jo, pareizi lietotas, tās ir labas un noderīgas. Pāvesta vara joprojām tiek vērtēta ļoti augstu, taču pats galvenais grēku piedošanas nosacījums ir un paliek dziļa un patiesa grēknožēla, ko kristietis veic ar saviem spēkiem, citiem vārdiem sakot, tā ir aktīva grēknožēla.

Ja Henriks Trūps – vai nu pildot savu vēsturnieka pienākumu, vai vienkārši aiz ziņkāres – reizi mūžā būtu kaut pavirši pārlasījis Lutera 95 tēzes, viņam ar izbrīnu būtu bijis jākonstatē, ka te viņš dzird augstās viduslaiku sholastikas balsi, kas mudina cilvēkus uz dziļu un patiesu grēknožēlu – galveno darbu, ar ko nopelnāma Dieva piedošana. Katrā ziņā viņš nekad nesacītu neko tādu, ka 95 tēzēs Luters ir nācis “klajā ar savu mācību, ka pestīšana notiek ar ticību vien bez labajiem darbiem.” Drīzāk viņš būtu spiests secināt, ka vēstures dokumenti liecina, ka 1517. gada rudenī par šādas mācības esamību Luters vēl neko pat nav nojautis. Varbūt mūsu cienījamais vēsturnieks ietu vēl soli tālāk un kopā ar Romas katoļu teologiem Stefanu Furtneru un Otto Pešu secinātu, ka Akvīnas Toma un Lutera teoloģijā nav nesamierināmu pretrunu.

Tomēr te man nāksies apbēdināt ekumeniski noskaņotos lasītājus, jo diemžēl prieks par ticības vienību starp Romas katoļiem un luterāņiem ir pāragrs. Pārlasot Šmalkaldes artikulus, kuros 20 gadus pēc 95 tēzēm Luters ir ļoti skaidri formulējis savu evaņģēlisko ticību, mēs atklājam īstās pretrunas starp Romas un luterisko teoloģiju. Tās ir pretrunas, kuras 1517. gadā Luters vēl vienkārši nezināja.

Iesākdams savu izklāstu par atgriešanos, Luters Šmalkaldes artikulos vispirms norāda uz Dieva bauslības lomu – atklāt iedzimto grēku, pārliecināt cilvēkus par viņu samaitātību un tiem grēka dziļumiem, kādos cilvēka daba ir iestigusi. Tā Dievs ar bauslību kā āmuru un pērkona cirvi rada sirds satriektību – dziļas, patiesas sirds skumjas, ciešanas un domas par nāvi. Te Luters vispirms uzmanīgi norāda, ka tā ir nevis grēknožēla, bet gan sirds satriektība, pēc tam viņš uzsver, ka tas ir nevis kaut kas, ko dara pats cilvēks, bet gan sirds stāvoklis, kuru rada Svētais Gars. Jau šie divi uzsvari uzskatāmi parāda, cik atšķirīgs ir 95 tēžu un Šmalkaldes artikulu Luters. Taču tā ir tikai neliela daļa no tām pārmaiņām, kas notikušas Lutera teoloģijā. Parādījis bauslības darbību, Luters nevilcinoties piebilst, ka šis stāvoklis, ir tikai pats atgriešanās sākums. Tā vēl nav pati atgriešanās un tāda nebūs, pirms cilvēkam, kuru bauslība pārliecinājusi par viņa grēcīgumu, palīgā nenāks Evaņģēlijs ar savu žēlastības pilno mierinājumu, kuram jātic. Te Luters citē tos pašu Kristus vārdus no Marka evaņģēlija 1:15, ar kuriem viņš bija sācis savas 95 tēzes. Tikai tagad tas vairs nav aicinājums uz grēknožēlu, bet aicinājums kļūt citādam, rīkoties citādi un ticēt Kristus apsolījumam. Tādējādi atgriešanās tagad ir saprotama, kā grēcinieka kļūšana par to, kas viņš agrāk nav bijis, proti, kļūšana par jaunu cilvēku. To paveic Dievs. Turpat tālāk Luters apraksta pāvesta piekritēju neīsto atgriešanos. Tieši tāds pāvesta piekritējs viņš bijis pats savā jaunībā un tādēļ bija kļuvis par priesteri un mūku, lai no visas sirds nožēlotu grēkus un tādējādi izpelnītos piedošanu. Tomēr, lai kā viņš un viņam līdzīgie centās, tie nekad nebija īsti droši, vai viņu nožēla ir pietiekama.

Tagad turpretī Luters ir kļuvis par jaunu cilvēku, viņš ir atgriezies. Arī grēknožēlas izpratne ir citāda. Cilvēks, kas nožēlo grēkus, ir cilvēks, kas atzinis, ka viss viņā – visi viņa darbi un viņš pats – ir grēks. Nepaliek vairs nekas, ar ko varētu izpirkt savu grēku, “paliek vienīgi izmisums par visu, kas mēs esam, ko domājam, runājam vai darām utt.” Tagad arī grēksūdze ir cita. Tā nav atsevišķu ļaunu darbu uzskaitīšana, bet atziņa, ka pēc savas dabas mēs esam grēcinieki, un tādēļ tā neizlaiž nevienu grēku, bet sauc vārdā visus. Viss tagad ir skaidrs arī par gandarīšanu. Nav vairs jāprāto, vai darīts pietiekami. Tie vairs nav mūsu darbi, bet visu ir paveicis Kristus – nevainīgais Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Tā tagadējā Lutera izpratnē ir atgriešanās, kuru sludina Jānis Kristītājs un Kristus. Un šī ir tā atgriešanās, kas turpinās kristiešos līdz pat nāvei. Taču tā sen vairs nav tā atgriešanās, par kuru Luters runāja 95 tēzēs. Jo tā ir atgriešanās, kas norit ne ar paša spēkiem, bet ar “Svētā Gara dāvanas palīdzību, kas seko grēku piedošanai. Šī dāvana ik dienas šķīstī no pārpalikušajiem grēkiem, izmēž tos, lai cilvēku padarītu īsti tīru un svētu.” Diemžēl par šo dāvanu “neko nezina ne pāvests, ne teologi, ne juristi un vispār neviens cilvēks. Tā ir mācība no Debesīm, kura saņemta kā atklāsme caur Evaņģēliju un kuru bezdievīgie svētuļi sauc par ķecerību.”

Elmors Leske ir ļoti skaidri saskatījis šo atšķirību starp 95 tēžu un Šmalkaldes artikulu teoloģiju, kā arī rūpīgi analizējis grēknožēlas izpratni 95 tēzēs. Viņš norāda, ka mūsdienu kristietībā Lutera dziļi evaņģēliskā izpratne arvien vairāk un vairāk izzūd. Vārdi “grēknožēla” un “atgriešanās” arvien biežāk iegūst drūmo viduslaiku skanējumu, kas tik nepārprotami dzirdams Lutera 95 tēzēs. Atgriešanās atkal kļūst par sirds satriektību, kas jāpanāk pašam kristietim, lai parādītu savu nožēlu. Par šādu grēknožēlas izpratni diemžēl liecina pat mūsdienu luterāņu sprediķi un liturģijas. Arī pati Lutera lietoto vārdu nozīme vairs nav skaidra, un atgriešanās un grēknožēla bieži tiek legālistiski saprasta tikai kā sirdssatriektība, aizmirstot, ka Luters Evaņģēliju uzskatīja par būtiskāko grēknožēlas un atgriešanās daļu.

Atbildot uz Augsburgas ticības apliecības kritiku Romas Atspēkojumā, kur apgalvots, ka grēknožēlas sakramentam pieder grēkatziņa, nožēla un gandarīšana, bet ne ticība, Melanhtons savā Apoloģijā rakstīja:

“Ko te, Kārli, neuzvaramais imperator, lai mēs darām? Tā ir pati Evaņģēlija balss – ka ar ticību mēs saņemam grēku piedošanu.”

Arī mums vajadzētu šai Evaņģēlija balsij ļaut skanēt mūsu liturģijās, sprediķos un dziesmās. 31. oktobris varētu būt piemērota diena, lai mēs no jauna pārbaudītu sevi un ieklausītos, vai šī Evaņģēlija balss joprojām skan. Bet, kas attiecas uz iepriekšminētajiem Romas katoļu vēsturniekiem, tad šķiet, ka daži no viņiem, arī rakstot savas grāmatas, joprojām vadās pēc sen pieņemtas ideoloģijas, maz bēdājot par vēsturiskiem faktiem. Citi – ekumeniski noskaņoti vēsturnieki – savukārt uzsver tā saucamā jaunā Lutera uzskatus, cenšoties viņa teoloģiju attēlot kā patiesi katolisku. Tomēr apsveicama ir interese, kuru par Luteru mūsdienās parāda Romas katoļu teologi. Taču biedina tas, cik strauji evaņģēliskā baznīca aizmirst sava skolotāja teikto. Tas varētu novest pie paradoksālas situācijas, proti, ka evaņģēliskā baznīca pilnībā pazaudētu, bet Romas katoļu teologi atklātu brieduma gadu jeb evaņģēlisko Luteru. Un tad patiešām varētu notikt tas, ko sacījis D. Olivjē, ka, lai pareizi saprastu Luteru, ir jābūt Romas katolim. Bet ir jautājums – ko gan Romas katoļu teologs varētu iesākt ar pareizi saprastu Luteru? Tomēr joprojām spēkā ir Kristus vārdi:

“Patiesība darīs jūs brīvus.”