Pasludināt Tā Kunga nāvi

Ko nozīmē vārdi Svētā Vakarēdiena liturģijā: “Cikkārt Jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekams Viņš nāk”?

Šie vārdi ņemti no apustuļa Pāvila 1.Vēstules korintiešiem 11:26. Apustulis ar šiem vārdiem devis pavēli kristīgajai draudzei ikreiz ar Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdu atkārtošanu pasludināt Pestītāja krusta nāves dārgo nopelnu un lielo noslēpumu un ar šo pasludināšanu mācīt kristīgo draudzi izšķirt Tā Kunga miesu un asinis no visiem pārējiem mielastiem, jo tas Kungs pats, maizi sniegdams, ir teicis: “Tā ir Mana miesa”, un par biķeri: “Tās ir Manas jaunās derības asinis.”

Tā kā Jēzus ir sacījis, ka maize ir miesa, kas par mums nodota un biķeris ir jaunās derības asinis, kas par mums izlietas grēku piedošanai, tad šie iestādījuma vārdi norāda tieši uz mūsu Kunga nāvi. Viņa nāves pasludinājums mums māca, apliecina un atgādina, ka no šī krustā sistā Pestītāja mums nāk tās brīnišķīgās žēlastības dāvanas, kuras mums apzinīgi un cienīgi jābauda un, kurās mums ir grēku piedošana, dzīvība un svētlaime, jo tieši šīs dāvanas mūsu Kungs sniedz no sava krusta Svētajā Vakarēdienā. Mūsu Kunga nāve ir tas brīdis, par kuru runā pravietis Cakarija: “Tā saka Tas Kungs Cebaots: atņemšu šās zemes noziegumus vienā dienā!” (Cak.3:9)

Mūsu Kunga nāve ir tas brīdis, kad visi mūsu grēki, velns un nāve ir no mums prom, uzkrauti Viņam un nonāvēti Viņa miesā pie krusta. Tā mūsu Kungs ir paņēmis visu, kas pieder mums, savukārt, mēs saņemam visu, kas pieder mūsu Kungam, mūžīgu taisnību, godību, paradīzi, mūžīgo dzīvību. Šos lielās apmaiņas augļus mēs saņemam Jēzus miesā un asinīs Svētajā Vakarēdienā.

Tālāk apustulis saka, ka mums ir jāpasludina Tā Kunga nāve, tiekams Viņš nāk. Ar šiem vārdiem apustulis parāda un māca, ka mūsu Kungs pirms savas otrreizējās atnākšanas godībā, pasaulē ir īpašā klātbūtnē šajā mielastā ik dienas līdz pasaules galam, un šī klātbūtne nemainīsies, tiekams Viņš nāks. Apustulis māca, ka mums nebūs To Kungu meklēt citur, kā vien šajā Evaņģēlija vārdā un debešķīgajā Mielastā, kas mums dots par stiprinājumu un par svētību, bet vienmēr salkt un slāpt pēc tā, jo kā Luters teicis:

“Liela dāvana prasa lielu ilgošanos un izsalkumu, tā bēg no negribīgas un nelabprātīgas sirds.”

[Pārpublicēts no www.luteranis.lv]