Mīlestība ir lēnprātīga

Nav neviena cilvēka, kas dzīvotu bez mīlestības. Katram cilvēkam ir mīlestība, viņš zina par tās varu un tās kaislību. Viņš pats zina, ka šī mīlestība piešķir jēgu visai viņa dzīvei.

Bet šī mīlestība, par kuras varu, kaislību un jēgu zina jebkurš cilvēks, ir cilvēka mīlestība pret sevi pašu…

Sevis mīlestība atklājas arī kā tuvākmīlestība, kā tēvzemes mīlestība, kā sociāla mīlestība, kā cilvēku mīlestība, un nevēlas lai to atklāj. Pāvils piespiež sevis mīlēšanu nest atbildību, tās un mūsu priekšā uzzīmē mīlestības tēlu, kas ir derīgs Dieva priekšā.

“Mīlestība ir lēnprātīga un laipna” (1.Kor.13:4-7), tas nozīmē, mīlestība var gaidīt, ilgi gaidīt, gaidīt līdz pat pēdējam. Tā nekad nebūs nepacietīga, tā negrib pārsteigties un uzspiest. Tā rēķinās ar ilgām laika robežām.

Gaidīt, būt pacietīgam, turpināt mīlēt un būt laipnam arī tur, kur šķiet, ka tas nemaz neizdosies, tikai tas uzvar cilvēkus, vienīgi tas atraisa saites, kas saista jebkuru cilvēku, bailes no cilvēkiem, pārmaiņām, no jaunas dzīves. Laipnība, tā bieži vien šķiet pavisam neiederīga, bet mīlestība ir pacietīga un draudzīga, tā gaida, kā uz tādu, kas ir apmaldījies un aizmaldījies, tā gaida un priecājas, ja viņš vispār vēl nāk.