:: e – BAZNICA ::

Mēs esam herētiķi

Nāciet!,- Mēs mācām maldus; Mēs pieviļam cilvēkus; Mēs ievedīsim pazudināšanā Jūsu dvēseles!
Vai jums ir nācies uzklausīt šādus apgalvojumus no reliģioziem cilvēkiem, redzēt šādus lozungus pie viņu baznīcām vai dzirdēt to saucam savos dievkalpojumos?

Man personīgi vismaz nav gadījies neko tādu savām ausīm dzirdēt, bet tomēr mēs nekļūdīgi zinām, ka ir daudz herētisku baznīcu mums visapkārt. Dažas no maldu mācību draudzēm mēs pat visai droši varētu uzrādīt. Tāpat mēs varētu atmaskot daudzus, kuri mūsu apkārtnē māca nepareizi.

Taču mēs varam arī neatmaskot; Varam neko nepareizu ne-pie-viena neredzēt; Varam nevienu neapsūdzēt, neaizvainot… t.s. netiesāt (ka paši netiktu iz-tiesāti).

Ikvienam taču tīk apzināties sevi esam Ortodoksā (pareizi mācošā) baznīcā esošu, nevis uzklausīt “suņu rejas” un gānīšanos vai apsūdzības par piesliešanos Heterodoksajiem (t.i. tiem, kas samierinās ar maldiem).

Feini jau būtu, ja ar ausu aizvēršanu (nedzirdēšanu) vien pietiktu lai atbrīvotos no nepatīkamām vēstīm. Cik jauka pasaule paliktu, ja aizverot acis izgaistu arī viss nejaukais, ko nav patīkami uzlūkot. Vienkārši brīnišķīgi ja ar norobežošanos no problēmām tās varētu atrisināt.

Bet mēs nedzīvojam pasakā. Un, davai, nepūšam miglu acīs arī citiem. Mēs, cilvēki, esam nevis šķīsti, bet grēcīgi; Neba nemaldīgi, bet ar greizi nostatītu izpratni par lietu būtību, Nekad tik svēti, ka mūsu taisnība nevarētu izrādīties netaisnība patiesības priekšā.

Šī sirgšana ar svētuma (svētulīguma) sērgu nav diez ko jauna parādība. Tā tak ir gandrīz tik pat veca cik cilvēka vēsture (kad Ievai un Ādamam sakārojās būt kā Dievs). Kopš grēkā krišanas momenta … Cilvēkam aizvien vieglāk padodas izlikšanās, aizvien veiklāk izdodas piemānīt sevi/ citus. Vienmēr vieglāk ir noticēt vēlamajai taisnībai, nevis nepatīkamajai (it sevišķi ja tai ir grūti atrodams loģisks skaidrojums).

Piemēram, viena definīcija, kura ir greiza savā būtībā: “mēs esam ortodoksi, jo mūsu mācība ir ortodoksa un mēs mācam ortodoksiju”

Daudz tuvāka patiesībai un kristīgai izpratnei skanētu tā: “mēs esam heterodoksi, bet mūsu mācība ir ortodoksa jo mēs mācam ortodoksiju”.

Kristīgam cilvēkam ar smaidu sejā (bez piepūles) …pavisam viegli būs atšķirt kurš no tiem ir dzīvs auglis, bet kurš no kompota.

Ne par velti Luters brīdinājis visus (jau sākot ar pats sevi) “nedod Die’s man palikt tik svētam, ka es negribētu vaira saukties par grēcinieku”.

…Jā, nez ko tas Mārtiņš taij savā galvā bij domājis to sakot?

Varbūt to, ka no Kristus nāk (jānāk), un uz (vai pret) Dievu vērsta (ja ir) ir visa mūsu taisnība un svētums?