:: e – BAZNICA ::

Uzprasīties uz tiesu

“Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”

Tāpēc arī šī lūgšana mums piekodina tās divas lietas, kas tika minētas iepriekšējā lūgšanā, proti, tā pazemo un paceļ, dara par grēciniekiem un par Dievam patīkamiem. Jo šīs divas lietas ir tiesa un taisnība, kā jau Dieva vārds tās vienmēr izraisa. Tiesa ir tā, ka cilvēks pats sevi atzīst, tiesā un pazudina. Tā ir patiesā pazemība un sevis paša pazemošana. Taisnība ir tā, ka cilvēks, kas sevi par tādu atzinis, lūdz un meklē žēlastību un palīdzību no Dieva, caur ko viņš tad top pacelts Dieva priekšā.

Vispirms mēs šajā lūgšanā tiesājam sevi pašus un sevi apsūdzam paši ar saviem vārdiem, ka esam Dievam nepaklausīgi un nedaram Viņa prātu. Jo, ja mēs būtu tādi, kas dara Dieva prātu, tad tāda lūgšana būtu lieka. Tā kā mums būs šo lūgšanu lūgt līdz mūža galam, tad no tā izriet, ka mēs līdz pat mūža galam arī tiksim atrasti un apsūdzēti par tādiem, kas nepaklausa Dieva prātam. Jo šajā lūgšanā viņš ar savu muti apliecina un apstiprina sevi esam nepaklausīgu, kas sodu pelnījis, un ko Dievs spriezdams pēc taisnības varētu katrā brīdī pazudināt un atmest.

Taisnība ir tā, ja mēs esam paši sevi tā tiesājuši un atzinušies, tad lai nekrītam izmisumā Dieva tiesas priekšā, kur mēs izrādamies par vainīgiem saskaņā ar šīs lūgšanas liecinājumu, bet lai meklējam paglābties Dieva žēlastībā, lai stipri uzticamies Viņam, lūdzam, lai Viņš mūs izpestītu no nepaklausības un no tā, ka nedaram Viņa prātu.

Jo taisns ir Dieva priekšā tas, kas pazemīgi atzīst savu nepaklausību un grēku, arī pelnīto spriedumu un par visu to sirsnīgi lūdz pēc žēlastības un par to nešaubos, ka tā viņam taps dota.