Pateikties un mācīties

Pateicība Dievam, kas nāk no nepaklausīgas sirds (Ps.119:7) ir liekulība un pārdrošība. Tikai tur, kur Dieva atklātais vārds ir mudinājis sirdi, ka tā vēlas Viņam paklausīt, tikai tur tā var pateikties Dievam par zemes un debešķīgajām dāvanām.

Pasaulīgā pateicība vispirms domā pati par sevi, tā vēlas ar pateicību iegūt augstāku paša laimes apliecinājumu un spēcinājumu. Sankcionēta pateicība sniedz apmierinājumu, kopš šī brīža saņemtās dāvanas var uzskatīt par likumīgu īpašumu. Taču arī dievbijīgo vidū ir sastopama neatļauta pateikšanās, arī farizejs pateicās Dievam un grēkoja (Lk.18:11), jo pateicoties viņš saredzēja tikai sevi un nesaņēma dāvanu pateicībā, bet gan izmantoja to nelietīgi pret savu tuvāko. Viņš nevarēja pateikties ar patiesu sirdi, citādāk pateicoties viņš būtu aizmirsis sevi pašu, citādāk viņš nebūtu nostādījis sevi kā tādu, kam Dieva priekšā kas ir jāparāda, bet gan kā mūsu psalmu lūdzēju, kas tikai mācoties aptvēris taisnības izaicinājumu.

Es pateicos Dievam, ka es zinu Viņa likumus un vēlos tos mācīties, bet es pateicos Viņam kā tāds, kas vēl mācās, kurš skatoties uz Dieva likumiem redz, cik daudz vēl trūkst.