Skumjas tiks vērstas priekā

Gavēņa laikā sākumā sekosim Kristum ciešanu ceļā uz Golgātu. No Ģetzemanes bruņota apsardze Viņu noveda augstā priestera Kajafas un sinderija priekšā, kur “augstie priesteri, vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai To varētu nokaut.” [Mt.26:59]

Viņu sagaidīja vēsturē traģiskākā slepkavība, ko apstiprinājusi tiesa. Romas valdība augstajiem priesteriem un sinedrijam atļāva tiesāt tautas iekšējos jautājumus. Jūdu tiesu prakse paredzēja kā nepieciešamus lieciniekus. Tiesu nesprieda bez lieciniekiem un pierādījumiem. Turklāt, spriedums bija jāizskaidro tautai.

Bet Jēzus neko nebija pārkāpis. Apsūdzētāji to zināja, bet viņi nedrīkstēja atklāt patieso Jēzus vajāšanu iemeslu, proti, “Viņš mums nepatīk, jo runā par mums patiesību.” Tādēļ tika atvesti viltus liecinieki. Meli tika ietērpti patiesības drānās. Cik gan nekrietns var būt cilvēks! Tomēr viltus liecinieku liecības bija pretrunīgas, un tas tiesai nederēja.

Galu galā nepieciešamo liecinieku viņi atrada, proti, augstais priesteris sacīja Jēzum: “Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Jēzus piekrita zvērestam un sacīja patiesību: “Tu to teici. Bet [Un] Es jums saku: no šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” [Mt.26:63-64] Jēzus apliecināja, ka Viņš patiesi ir Kristus un Dieva Dēls. Viņš to atklāja veicot brīnumus. Katram būtu bijis jāapliecina, ka tā tiešām ir patiesība.

Tomēr jūdi nevēlējās Glābēju. Un šeit mēs ieraugām Dieva gudrību un mūžīgo spēku. Neticīgajiem jūdiem bija jāpaveic to, ko Bībele pravietoja par Jēzu. Nicinot un meklējot nokaut Jēzu, viņi negribot radīja apstākļus Jēzus pestījošām ciešanām. Izdzirdot Jēzus liecību, augstais priesteris sacīja: “Viņš ir Dievu zaimojis. Kam mums vēl liecinieku vajag? Redzi, tagad jūs paši Viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt. Kā jums šķiet?” Bet tie atbildēja: “Viņš ir nāvi pelnījis.” [Mt.26:65-66]

Ja kāds cits nosauktos par Dieva Dēlu, tad saskaņā ar Mozus bauslību, viņš būtu pelnījis nāvi. [3.Moz.24:16] Bet Jēzus bija toreiz, ir šodien un būs mūžīgi slavas Kungs. Jēzus pakļāvās šādai netaisnībai, lai mums būtu miers.

Cietās sirdis un neticība aizēno dievišķās godības starus no Jēzus ciešanu ceļa un apslēpj grēciniekam viņa pestīšanu. Tas noved briesmīgos darbos un gaitās.

Bet, kur Svētais Gars izgaismo ciešanu ceļu, tur cietās sirds vietā nāk sava grēcīguma atziņa, un skumju vietā – mūžīgās pestīšanas prieks.