Postmodernā krīze galvās un likumos
Kas izraisījis tik radikālas izmaiņas, ka līdzšinējā tiesiskuma sistēma šajā ziņā ir tikusi pasludināta par prettiesisku un nepieņemamu? Vai šādā veidā netiek deformētas tās tiesiskās sistēmas, kas īpaši sargā mūsu civilizācijas augstākās vērtības? Vai varbūt šādu augstāko vērtību, kas attiektos uz visu sabiedrību, mūsdienās vispār vairs nepastāv?
Šīs pārmaiņas ir veidojušās garīga pagrimuma jeb visaptverošas gara dekadences apstākļos, ko mēs šodien saucam par postmodernismu. Būtībā tas ir savdabīgs laikmeta gars, kas izsenis laiku pa laikam pārņēmis cilvēku prātus. Rezultātā cilvēks, kas “apstrādāts” ar īpašas retorikas palīdzību, vairs neredz acīmredzamo, nesaprot pašsaprotamo un galu galā nonāk dziļā pretrunā pats ar sevi.
Taču, tēlaini izsakoties, pasaulei novecojot, šī gara ietekme kļuvusi izteiktāka un visu aptveroša. Postmodernismam raksturīgā vērtību relativizēšana un jebkādu absolūto vērtību noliegums ir dziļi – bet, cerams, ne nedziedināmi – skāris visas mūsdienu sabiedriskās dzīves jomas, un tiesiskums ir tikai viena no tām. Prasība atcelt nāvessodu tiešā veidā norāda uz šādu postmodernismam raksturīgu augstāko vērtību relativizēšanu vai pat to noliegšanas mēģinājumu.
Postmodernās domāšanas pretrunīgums īpaši spilgti atklājās diskusijās par divām īpašām tēmām 6. Latvijas Republikas Saeimā – diskusijās par nāvessoda atcelšanu un diskusijās par abortu legalizāciju. Vieni un tie paši cilvēki Saeimas debatēs aizstāvēja gan nāvessoda atcelšanu, gan abortu legalizāciju. Runādami par nāvessoda atcelšanu, viņi iestājās par cilvēka dzīvības absolūto vērtību un deklarēja, ka neviens mums nav devis tiesības atņemt dzīvību otram cilvēkam, pat ja tas būtu izdarījis īpaši smagus noziegumus. Savukārt debatēs par abortu legalizāciju viņi uzsvēra personas izvēles brīvības absolūto vērtību un tiesības mātēm nonāvēt savus nedzimušos bērnus. Ļoti savāda domas gaita: nedzimušus bērnus viņu pašu vecāki var likumīgi nogalināt un neaudzināt, bet perversus slepkavas nedrīkst likumīgi nogalināt – tos jāaudzina un jāpāraudzina.
Šāda iekšēji pretrunīga, veselam saprātam neaptverama “loģika”, var sadzīvot tikai pilnīgi dezorientētos prātos, kur nav nekādu augstāko vērtību, bet lielākā vērtība šādiem cilvēkiem ir izkopt tādu retoriku, ar kuru var panākt visu, ko vien tie vēlas.
Vai par ko tādu nav dzirdēts jau sensenos laikos? Šādu situāciju var precīzi aprakstīt ar trīstūkstoš gadus senu pravieša lūgšanas vārdiem, ko lasām Psalmu grāmatā: “Palīdzi, ak, Kungs, jo svētie ir zustin zuduši un ticīgo tik maz ir palicis starp cilvēku bērniem! Viltu viņi runā cits caur citu. Ar smaidu uz lūpām viņi runā ar divkosīgu sirdi. Kaut Tas Kungs darītu galu visiem saldiem vārdiem, mēlei, kas runā nekautrīgi, kas saka: “Mūsu varoņspēks ir mūsu mēle, mūsu mute ir mūsu rīcībā, mums klājas runāt! Kas mums var pavēlēt?” “Tad nu posta dēļ, kas nācis pār apspiestajiem, un grūtdieņu nopūtu dēļ Es celšos,” saka Tas Kungs, “un gādāšu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojas!””
Ieskaties