Ticība ir dievišķs darbs mūsos

Mums jāpastāv Kristū, pie Kristus un zem Kristus, nekad necenšoties izrauties no Viņa patvēruma, jo citādi viss ir zaudēts. Pēteris 1.vēstulē (4:8) raksta: “Taisnais tikko tiek izglābts”. (tik grūti ir tverties pie Kristus) jo daudz dažādi kārdinājumi – laicīgi un garīgi aizvilina mūs prom.

Ticība ir dievišķs darbs mūsos. Tā maina mūsu un liek mums piedzimt no Dieva kā jauniem radījumiem. (Jņ.1:13) Tā nokauj veco Adamu un rada pavisam jaunu cilvēku – sirdī, domās, garā un spēkā, tā ticība nes sev līdzi Svēto Garu. Šī ticība ir dzīva, čakla un darbīga, tāpēc nemitīgi dara labus darbus. Tā nejautā, – kur ir tie labie darbi, kas darāmi, bet, pirms jautājums ir uzdots, tā tos jau ir izdarījusi un dara tos pastāvīgi. Tas, kas šos darbus nedara ir neticīgs cilvēks.

Ticība ir dzīva, bezbailīga paļaušanās uz Dieva žēlastību, tiek noteikta un stingra, ka cilvēks par to varētu ziedot savu dzīvību tūkstošiem reižu. Zināšana un paļaušanās uz Dieva žēlastību dara cilvēkus priecīgus, drošus un laimīgus attiecībās ar Dievu un visām Viņa radībām, – tas ir Svētā Gara darbs ticībā. Tāpēc cilvēks ir gatavs darīt labu bez piespiešanās katram, kalpot ikvienam, panest visu mīlestībā, slavējot Dieva doto žēlastību. Tādejādi nav iespējams atdalīt darbus no ticības, tāpat kā nav iespējams atdalīt siltumu no uguns.

Īstas ticības būtība ir tāda, ka cilvēks vairs nepaļaujas uz sevi, nedz arī uz savu ticību, bet turas pie Kristus, patverdamies Kristus taisnībā, ļauj, lai šī taisnība ir viņa vairogs un aizstāvis.

Jo caur ticību cilvēks kļūst brīvs no grēka un atrod prieku Dieva baušļos. Atgriezies grēcinieks dod Dievam godu un visu to, kas Dievam pienākas, labprātīgi kalpo cilvēkiem, kā vien prot, – tā pildot savu pienākumu pret katru.

Svētais Gars šķīstī mūsu sirdis caur ticību, rada dievbijību, mīlestību, šķīstību un citus tikumus. Viņš dod spēku savaldīt miesu un atraidīt pasaules taisnību un gudrību .. pēc tam nāk visu ķermeņa locekļu un sajūtu pārmaiņa, kad sirds ir Evaņģēlijā saņēmusi jaunu gaismu, jaunu tiesu un jaunas sajūtas – atjaunotas tiek arī iekšējas izjūtas: ausis grib uzklausīt Dieva vārdus, nevis cilvēku runas un prātojumus. Mute necildina cilvēka paša darbus, bet sludina Dieva žēlastību, kas mums dota Kristū. Šī pārmaiņa nepastāv tikai vārdos, bet ir iedarbīgas un dod jaunu garu, jaunu gribu, jaunas sajūtas un jaunas ķermeņa darbības tā, ka acis, mute un mēle ne vien redz un runā citādi nekā agrāk, bet arī prāts atzīst, mīl, pievēršas citām lietām nekā agrāk.