Dievbērnības galvenais raksturlielums

Tagad jautāsim: kādi tad ir Dieva bērni? Kāds ir viņu raksturojums šajā pasaulē, pēc kādām zīmēm tos pazīt? Ko Dieva vārdi par to saka? – Kas mācījies Svēto Rakstu mācību un pazīst Dieva bērnus, kam pieder mūžīgā dzīvība, dižā glābšana un lielā privilēģija nonākt Dieva valstībā, tam vispirms jāiepazīst Rakstu vārdi par pasaules Pestītāju.

Šie vārdi sludina ticību – uzticību Jēzum. Šie vārdi apraksta ticības dabu un raksturu. Tie, piemēram, runā par nākšanu pie Jēzus, Viņa uzņemšanu, par izsalkumu un slāpēm pēc Viņa, par Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu, Viņa vārda piesaukšanu, būvēšanu uz Viņa pamata, palikšanu Viņā utt. Pavisam skaidri visur ieraugām, ka Dieva bērnu pazīšanās zīme un priekšnoteikums ir noteikta attieksme pret Kristu.

Ievērosim būtisko patiesību! Proti, šajā pasaulē visas dievbērnības priekšnoteikums un galvenais raksturlielums ir noteikta ticības attieksme pret Kristu, no kuras atkarīga mūsu glābšana, svētlaime un debešķīgā dievbērnība. Pastāv daudz atšķirību: ja pat vienojamies par mācību, domas var atšķirties par tās lietošanu, un cilvēki raugās uz lietām no daudziem un dažādiem viedokļiem. Tomēr paturēsim prātā izšķirošo patiesību, kas nosaka mūsu un visu citu cilvēku stāvokli Dieva priekšā! Tiklīdz ievērojam kādu trūkumu savā dievbijībā vai atrodam kādu grēku savā sirdī, vārdos, darbos, mēdzam aizmirst pašu galveno ticības mierinājumu. Aizmirstam, ka mūsu dievbērnība ir atkarīga tikai un vienīgi no mūsu palikšanas pie Pestītāja.

Paturēsim sirdī Dieva vārdu vislielāko un svarīgāko patiesību, ka žēlastība un glābšana ir atkarīga no dvēseles attieksmes pret Glābēju! Protams, ir vēl vesela virkne citu lietu, kas ir tikpat nozīmīgas, par kurām sacīts un brīdināts Svētajos Rakstos. Tomēr žēlastība un glābšana ir atkarīga vienīgi no tā, vai cilvēks ir Kristū vai nav. Tas vienmēr Svētajos Rakstos jāierauga – ja vien neesi tik rupjš un neaptēsts, ka nepazīsti divus testamentus (Gal.4:22–31), divas derības (Jer.31:31–34; Ebr.8:6–13; Rom.10:4–11).

Bez izpratnes par abām derībām tu domāsi, ka glābšanai Dievs ir izvirzījis kādus nosacījumus. Taču tev jāsaprot, ka “viss bauslībā teiktais teikts tiem, kas stāv zem bauslības; tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā” (Rom.3:19). Jo Bauslība mums ir tikai audzinātāja līdz Kristum (Gal.3:24). Tāpēc Bībelē tev jāierauga, ka glābšana saistīta tikai ar mūsu attiecībām ar Kristu, bet visi Kristus un apustuļu mudinājumi ir mērķēti uz to, lai šos bērnus audzinātu, skolotu un veidotu. Savukārt jauno dzīvi, savu dievbērnību un mantojumu tie iegūst jaunpiedzimšanā un attiecībās ar Pestītāju.

Rakstus pilda šī viena galvenā mācība ar mērķi, lai sirds atdusētos Dieva vārdos, atgādinot būtiskās Bībeles vietas, kas mūsu acu priekšā tēlo vienīgo glābšanas ceļu. Viss sākas ar pirmajiem grēciniekiem. Kad Ādams un Ieva atkrita, atkāpās no Dieva, tad viņu glābšanas sakarā Tas Kungs neteica nevienu vārdiņu par viņu darbiem, bet Viņš runāja par otro Ādamu, par sievas dzimumu, kas sadragās čūskai galvu (1.Moz.3:15). Dievs pilnībā izņēma glābšanas darbu no pirma Ādama rokām un ielika otrā Ādama rokās. Tā tika nosprausts ticības ceļš, kas skaidri paredzēja un noteica glābšanu. Kā apustulis saka: “Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis” (Ebr.11:4).

Vēlāk Tas Kungs deva pasaulei nepārprotamu glābšanas ceļa priekšzīmi, skaidri norādot uz ticību. Tādēļ Viņa kalps Ābrahāms tika nosaukts par “tēvu visiem, kas tic” (Rom.4:11), gluži kā ticīgie top saukti par Ābrahāma bērniem (Gal.3:7). Par Ābrahāma attaisnošanu ir sacīts: Dievs tam deva apsolījuma vārdus par sēklu, kurā taps svētītas visas pasaules ciltis, ir sacīts, ka Ābrahāms “uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību” (1.Moz.15:6; Gal.3; Rom.4).

Kam ticēja Ābrahāms? – Viņš ticēja Kristum [Mesijam] (Gal.3). Tā bija priekšzīme, kas tika nolikta mūsu acu priekšā. Tāds bija pestīšanas ceļš. Apustulis saka, ka “ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam Tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti” (Rom.4:23–25). Pēc tam apustulis runā par Vecās Derības svētajiem, ka tie ir tikuši apžēloti tādā pašā veidā, jo tie visi ir attaisnoti ticībā un saņēmuši liecību, ka viņi bija Dievam patīkami (Ebr.11).