Panesīsim apkaunojumus un nicinājumu

“Lābans teica Jēkabam: “Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis?” [1.Moz.31:26]

Tas ir ļoti atbaidoši un netaisni; taču tas rakstīts, lai “mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību” (Rom.15:4). Šajā pasaulē negrēko neviens cits kā tikai Dieva vienpiedzimušais Dēls; neviens nav tik taisns un dievbijīgs kā vien velns.

Tā kā Dievam tā labpatīk un citādi nevar notikt, ir jābūt tādai tautai, kura Dieva dēļ nes lāstu, ir “cilvēku apsmieta un ļaužu nievāta” (Ps.22:7). Tādēļ mēs nedrīkstam just riebumu pret to, ka pasaule uz mums raugās kā uz šādiem ļaudīm. Jā, mums ir ļoti bagātīgs mierinājums, kas izteikts Mt.5:11–12: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā, un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs.”

Mūsu ciešanas ilgs tikai īsu brīdi. Šī dzīve ir īsa un niecīga, bet prieks un godība, ko pēc tās ceram sagaidīt, ir mūžīga. Ja nu Dievam labpatīk, lai mēs būtu mazais nožēlojamais un nicinātais pulciņš, tad panesīsim šo postu ar pacietīgām un priecīgām sirdīm, – kā Jēkabs panesis Lābana un viņa piekritēju, lepno liekuļu, lamas, apkaunojumus un nicinājumu.

Mēs to arī pārvarēsim Dieva Dēla dēļ, kas pats ir cietis šādu kaunu, pārspēdams visus svētos.