Izglābt svešos
03.11.2015 Autors: Dr. Mārtiņš Luters e-apceres
Tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. [Jņ.17:14]
Pasaules nīsto sarakstā arī es esmu iekļauts kā pirmais, saka Jēzus. Tādēļ maniem mācekļiem nebūs labāks liktenis par manējo. Ja tie sauca Mācītāju par belcebulu, kā lai tie izrādītu lielāku cieņu Viņa mācekļiem un mājiniekiem?
Bet pasaule, kā pašai liekas, naidā vajā mani pelnīti. Kā gan Es varētu izpelnīties tās labvēlību, kad man nākas tai atklāt tās aklumu un postu, norāt tās muļķīgo gudrību un ārišķīgo svētulību, kas Dieva priekšā nav plika graša vērta.
Man nav nodoma viņus sāpināt vai kā ievainot, bet sniegt palīdzību un izglābt viņu nelaimīgās un iesprostotās dvēseles no velna rīkles, un aizvest pie Dieva.
To nelabais nevar paciest. Tādēļ tas tik nikni plosās un trako, satrauc un kaitina viņu prātus pret Mani un manējiem.
Pasaule nespēj atstāt savu aklumu un iedomas, nedz paciest, kad tās darbi un visa dzīve tiek noraidīta un atzīta par nevērtīgu.
Kristus saka: “Tavus vārdus Es tiem esmu devis,” lai tas būtu viņu līksmība un prieks pret “laimīgās” pasaules kauninājumiem un nicinājumiem, un tādējādi ar priecīgu prātu nicinātu pasaules labumus un glaimus, un uzskatīt to par tukšu skaņu. Jā! Un ar visiem iespējamiem līdzekļiem novērsties un izvairīties no pasaules, un negribēt ar to neko kopīgu.
Līdzīgās e-publikācijas