Kāpēc cilvēki atsakās no Dieva aicinājuma?

“Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu [..]” (Lk.14:16)

Tas ir pats galvenais. Bieži cilvēki to piemirst, lasot šo līdzību. Nākas tik daudz aizdomāties, dzirdot par to, kā uzvedās aicinātie. Nevar taču palaist garām un neievērot, ka šodien mēdz gadīties gluži tāpat.

Līdzība ir uzskatāma un reālistiska. Lai rīkotu lielu mielastu, vajadzēja ilgu laiku. Drošības pēc izsūtīja iepriekšēju ielūgumu. Vēlāk, kad viss bija gatavs, kalpi staigāja apkārt ar viesu sagaidīšanas galīgo paziņojumu: “Tagad jūs varat nākt.”

Tā Dievs rīkojās ar Israēlu. Viņš bija teicis to, kas notiks. Nāca Kristītājs, un tad nāca Jēzus, un viņš bija sacījis tieši tāpat kā kalpi: “[..] nāciet, viss jau ir gatavs!”

Bet tad aicinātie sāka aizbildināties. Viņi nebija augstākajā mērā nepieklājīgi. Viņi lūdza piedošanu. Taču viņi nevarēja ierasties. Vismaz ne tieši tagad. Kāds nodarbojās ar nekustamo īpašumu darījumiem, kāds bija iegādājies jaunus vēršus (traktoru vai automašīnu, kā to sauktu šodien), un kāds bija aizņemts, baudot savas mīlestības laimi. Gluži tāpat kā mūsu starpā. Ir tik daudzi, kas aizbildinās. Viņiem nav laika nedz Dievam, nedz viņa Baznīcai. Vismaz ne tieši tagad.

Jēzus apgalvo, ka šāda aizbildināšanās netiek pieņemta. Ielūgums nonāk pie citiem. Vispirms tika ielūgti pilsētas ļaudis – nabagi un kropļi. Tā ir ilustrācija muitniekiem un ielasmeitām, kas atnāca Israēla dievbijīgo vietā. Pēc tam tika ielūgti tie, kas atradās ceļmalās un sētmalēs. Tā ir ilustrācija apustuļiem, kas tika izsūtīti pie visām tautām. Tādējādi ielūgums ir nonācis arī pie mums.

Un nu mēs nedrīkstam aizmirst, par ko ir runa, – par lielo mielastu. Tie ir prieka svētki, kam nav līdzīgu. Tā ir iespēja baudīt eksistences nozīmi, bagātību, līksmību un mirdzumu, ko mēs nekad nebūtu varējuši sagādāt sev paši. Fantastisks piedāvājums no neaptverami dāsna devēja, kurš nespēj paturēt savu laimi, savus līdzekļus un savu eksistenci sev pašam, bet viņam tajā jādalās ar mums. To var salīdzināt vienīgi ar tīrumā apslēptu mantu vai neaptverami vērtīgu pērli, kā Jēzus to ataino pāris citās līdzībās.

Vai cilvēks no kaut kā tāda atsakās?