Debesu Tēva vēstule mums

“Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu un tas nekļūtu īstenība?” (4.Moz.23:19)

Kādus vēl līdzekļus Dievs varētu dot, lai vestu pie ticības cilvēku, kuru nespēj pārliecināt paša Dieva rakstītā atklāsme? Pat pēc daudzām zīmēm un brīnumiem, debesu parādībām, augšāmcelšanās no miroņiem un eņģeļu paziņojumiem, šaubas varētu viegli atkal rasties. Cilvēks var itin viegli iedomāties, ka šīs lietas viņu ir maldinājušas, ka viņš tās ir tikai iztēlojies.

Bet Dieva Vārds sniedz neapstrīdamu drošību un skaidrību. Bībele ir mūsu Debesu Tēva vēstule, ko Viņš pats ir apzīmogojis, kas vēsta par to, kam cilvēkam jātic. Uz Dieva Vārdu patiešām var paļauties, ka viss notiks tā, kā Dievs to ir atklājis šai Savā Vārdā. Ticība, kas balstīta uz īslaicīgiem brīnumiem vai parādībām, var viegli pazust, bet tāda nav tā ticība, kas rodas, lasot un izprotot Dieva Vārdu. Šis Vārds nevis vienkārši paiet mums garām, bet paliek ar mums. Tas ir avots, no kura mēs katru dienu varam smelties patiesību un skaidrību. Raksti mums piedāvā padomdevēju apkopojumu, kas var sniegt mums vislabākos padomus par to, kā mums vajadzētu dzīvot savu dzīvi. Pēc debešķīgās parādīšanās Apskaidrošanās kalnā Pēteris paziņoja: “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs.” (2.Pēt.1:19)

Bez Dieva Vārda nav nekā, uz ko vēl mēs varētu droši paļauties. Mēs nevaram uzticēties savai sirdij, jo tā vienmēr vēlas sekot maldu ceļam. Rakstos teikts, ka ikviens, kas paļaujas uz savu sirdi, ir muļķis. Arī mūsu pašu saprāts ir maldīgs. To, ko viens pasaulīgs gudrais pasludina par augstu gudrību, cits atmet kā muļķību. Mēs nevaram paļauties uz cilvēku liecībām, jo viņu spriedumi var būt gan maldīgi, gan maldinoši; viņi dažreiz kļūdas netīšām, bet reizēm arī tīšām. Bībele māca, ka visi cilvēki ir meļi, un pieredze to apstiprina. Bet Dievs ir pati gudrība, kā uzsver Mozus šodienas lasījumā. Atšķirībā no cilvēkiem, Dievs nemaldās, nemelo un nepieviļ. Viņa Vārds ir patiesība, un Viņš pats ir uzticams, piepildot visu to, ko apsola. Vārds ir mūžīga klints, uz kuras mēs varam droši būvēt un uz kuru mēs varēsim atsaukties Pastarajā dienā. Dievs nevar noliegt Savu Vārdu. Tikpat droši, kā Dievs ir Dievs, Viņam ir jāapstiprina tur rakstītais. Mēs varam raudzīties uz Kristu kā uz savu piemēru šeit. Kad Viņš cīnījās ar melu un tumsas valdnieku, Viņš atvairīja katru uzbrukumu ar pāris vienkāršiem vārdiem: “Stāv rakstīts.” (Lk.4:4) Viņš zināja, ka nav nekā drošāka, nekā stingrāka, nekā neapstrīdamāka par Dieva Vārdu.

Mums jāatceras, ka, jo tuvāk mēs esam Pastarajai dienai, jo viltīgāk mūsu ļaunais ienaidnieks mēģinās mūs piemānīt, liekot domāt, ka Dieva Vārda dārgums nav skaidrs un ir apšaubāms. Tāpēc būsim modri! Mūsu uzticība Vārdam ir izšķiroša mūsu pestīšanai. Ja Vārds mums tiktu atņemts, šī saule, kas apgaismo mūsu ceļu uz debesīm, izdzistu, un mēs neizbēgami pakluptu tumsā. Ja Vārds mums tiktu atņemts, vienīgais zizlis, uz kura mēs varētu atbalstīties, ceļojot uz mūsu debesu Ciānu, tiktu salauzts. Tas paliek mūsu vienīgais cietoksnis, un šis cietoksnis ir neuzvarams. Neatmetīsim vienīgo ieroci, kas garantē uzvaru mūsu cīņā pret Sātanu. Nebūsim kā kuģi bez kompasa, bez stūres, bez burām, kas tiek mētāti katrā vētrā un kas galu galā sagaidīs to, ka tiks sadragāti gabalos uz klintīm. Dieva Vārds ir vienīgā nemainīgā un drošā lieta mainīgajā un neskaidrību pilnajā jūrā.