Mīlēt Dievu vairāk par visām lietām

“Un Ābrahams nākamajā rītā cēlās, lai dotos ceļā; viņš paņēma maizi un ūdens trauku un deva tos Hagarei un lika uz viņas pleciem arī zēnu, un aizraidīja viņu.” [1.Moz.21:14]

Ābrahams ir lielisks paklausības, ticības un visu labo tikumu piemērs; taču īpaši viņa piemērā redzam īstu paklausību Dievam. Jo šīs lietas nav notikušas tik īsā brīdī, kā izskan Mozus vārdi, tomēr tās ir aprakstītas šādā īsā veidā, lai mēs varētu mācīties, ka arī mums, sekojot Ābrahama piemēram, piederas mīlēt Dievu vairāk par visām lietām – tik pilnīgā veidā, lai neko visā pasaulē nemīlētu tik stipri, kā Viņu. Pat sievu un bērnus, jā, arī savu paša miesu.

Jo tāda ir Dieva griba, ko Viņš izteicis pavisam skaidrā Vārdā, sacīdams, ka Ismaēlam jāpamet tēva nams un dzimtā zeme, lai dotos uz citu vietu un gaidītu Dieva svētību ārpus Kānaāna zemes.

Ābrahamam ir ticība, kas viņu pārliecina un stiprina, tā, ka viņš nomāc un atraida šīs domas – kaut arī ne bez sāpēm un grūtībām – un vientiesīgi paliek pie cerības, ka Dievs rūpēsies par Hagari un Ismaēlu un pats viņus uzturēs. Jo viņš – Ābrahams ir domājis – tos mīl vairāk, nekā es pats jebkad spētu mīlēt, un Viņš tiem arī palīdzēs labāk, nekā es.

Tā nu šis ir piemērs, no kura varam mācīties, ka uzreiz, bez kādas vilcināšanās jādara tas, par ko zinām, ka to darīt pavēl Dieva Vārds.