Dievs ļauj pieaugšanu

“Un Dievs bija ar zēnu, un tas pieauga” [1.Moz.21:20]

Tas, ka Mozus šeit saka: Dievs bijis ar Ismaēlu, ir liels, brīnišķīgs mierinājums, kas parāda, ka tad, kad esam pazemoti, Dievs atdara mums Debesis, lai sniegtu sevi pašu un bagātīgi dāvātu visu, kas Viņam pieder. Jo Ismaēls ir ne tikai vests atpakaļ uz pareizā ceļa un turpmāk vairs nav bijis iedomīgs, bet pēc pieredzētā pazemojuma atkal uzņemts Baznīcā, no kuras savas iedomības dēļ bijis izraidīts. Pats Dievs grib būt viņa sargs – Viņš to vada un svētī, un Viņam ir tīkams viss, ko Ismaēls dara.

Tas, ka šeit rakstīts: Ismaēls ir pieaudzis, jāattiecina ne tikai uz miesīgo jeb dabīgo pieaugšanu; jo tai laikā, kad Ismaēls tika izraidīts, viņam bija jau apmēram divdesmit gadi. Bet nu Dievs viņam ļāvis kļūt lielam un pieaugt visupirms Vārdā un garīgās dāvanās, “..jo Dievs bija ar viņu,” Mozus saka. Turklāt Ismaēls saņēmis arī laicīgu svētību – no viņa cēlušies divpadsmit valdnieki.

Tādēļ mums no šiem vārdiem jāmācās, cik spēcīgs upuris Dievam ir satriekta sirds un cik tīkams kvēpināmais upuris Viņam ir pazemība. Jo 145. psalma 19. pantā pareizi tiek sacīts: “Viņš izpilda, ko vēlas tie, kas Viņu bīstas,” jo tie Dievam upurē svētu upuri.