Miesīgais pēcnācējs un pēcnācējs pēc apsolījuma

“Man derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām.” [1.Moz.17:4]

Šī ir visas teoloģijas pamatnostādne – Dievs ir gan jūdu, gan pagānu Dievs, – tā tas ir bijis arī laikos, kad bija spēkā Bauslība un apgraizīšana. Jo citas tautas bija dzirdējušas Ābrahamu, dzirdējušas praviešus, redzējušas dievkalpojumu Jeruzālemē un ticējušas, ka jūdu Dievs ir vienīgais patiesais Dievs. Tomēr vienīgi jūdiem bija dota šī taisnības zīme, ar ko tie atmirdzēja visu pārējo tautu vidū, lai arī šīs tautas, kas gan netika apgraizītas, tomēr piesauktu to pašu Dievu un kalpotu Viņam, kas ar apgraizīšanas palīdzību bija atklājies jūdiem.

Tādēļ mēs nevaram noniecināt svēto Pāvilu, pašu labāko un prasmīgāko Mozus vārdu skaidrotāju. Jo viņš mums šo nodaļu skaidro, sacīdams, ka līdz šim Mozus rakstījis par to, kā piedzimis Ismaēls – Ābrahama miesīgais pēcnācējs, kas tomēr ir pēcnācējs bez apsolījuma. Jo Dievs nebija runājis ar Ābrahamu par dēlu, kas viņam piedzims no kalpones; tas, ka Ābrahamam jāiet pie kalpones, bija Sāras priekšlikums.

Ar Īzaku notika citādi: viņam bija jādzimst pēc apsolījuma, un apsolījums tika vērsts uz viņu. Šāda izšķiršana, ja pievēršam tai vajadzīgo uzmanību, itin viegli atrisina diskusiju par apgraizīšanu.