Attaisnots ar ticību bez Bauslības

“Bet raksti, paredzēdami, ka Dievs pēc ticības taisno pagānus, ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti: tevī taps svētītas visas tautas.” [Gal.3:8]

Šie vārdi pieder iepriekš aplūkotajam pierādījumam. Tas ir, it kā Pāvils gribētu sacīt: jūs, jūdi, pārlieku lepojaties ar Bauslību un slavējat Mozu ar lieliskām slavas dziesmām, stāstīdami, kā. Dievs ar viņu runājis no ērkšķu krūma.

Šī jūsu dižošanās un lielīšanās nekam neder, jo Raksti jau ilgu laiku pirms Bauslības došanas ir paredzējuši, ka pagāni iemantos taisnību ne ar Bauslības palīdzību, bet ar Ābrahama dzimuma svētību, kas viņam (kā Pāvils tālāk saka) ir tikusi apsolīta četri simti trīsdesmit gadus pirms Bauslības došanas.

Viltus apustuļi un viņu mācekli šādi rīkojās visās lietās. Viņi slavēja un cildināja Bauslību un tās godību, turpretī apsolījumu, kas bija dots Ābrahamam jau četri simti trīsdesmit gadus agrāk, tie noniecināja, negribēdami atzīt, ka Ābrahams, ar kuru viņi paši tik loti lepojās, kā ar savas tautas tēvu, būdams neapgraizīts un dzīvodams daudzus gadsimtus pirms Bauslības, ir iemantojis taisnību ne citādā veidā, kā tikai ar ticību, — kā Raksti (1.Moz.15:6) to pilnīgi skaidri apliecina: “Ābrahams ticēja Tam Kungam, un to viņam pieskaitīja par taisnību.”

Vēlāk, kad Ābrahams jau bija attaisnots ar ticību, Raksti (1.Moz.17:10) piemin arī apgraizīšanu: “Tā ir Mana derība starp Mani un tevi, ka jātop apgraizītam ikvienam vīram.” Ar šo pamatojumu Pāvils visskaidrākajā veidā pārliecina viltus apustuļus un parāda, ka Ābrahams ir attaisnots ar ticību, bez un pirms apgraizīšanas, jau četrsimt trīsdesmit gadus pirms Bauslības.

Šo pašu pamatojumu apustulis aplūko arī vēstulē romiešiem (4:5, 9-11), sacīdams, ka Ābrahamam taisnība pielīdzināta pirms apgraizīšanas, un viņš, būdams neapgraizīts, ir bijis attaisnots — tātad viņš, vēl jo vairāk, ir ticis attaisnots pirms Bauslības.