Tanī pašā dienā

“Tanī pašā dienā tika apgraizīti Ābrahāms un viņa dēls Ismaēls. Un ikviens vīrs viņa namā .. tika apgraizīts līdz ar viņu. ” [1.Moz.17:26-27]

Tā nu šeit mums jāuzlūko Ābrahama piemērs un jāmācās kļūt kā bērniem Dieva priekšā, nedomājot par to, kā vai kādēļ Dievs pavēl to vai ko citu, bet raudzīties tikai uz pašu pavēli, kurai ir jāklausa.

Tādēļ cilvēka prāts spriež, ka Dievs būtu varējis pavēlēt darīt ko labāku, derīgāku, izdevīgāku un ievērojamāku, ko tādu, kas ļautu Ābrahamam labāk parādīt viņa ticību un paklausību, nevis prasīt, lai simtgadīgais vīrs darītu tik smieklīgu un muļķīgu darbu, kas bez publiska apkaunojuma nemaz nebija izdarāms. Taču svētais vīrs par šo Dieva pavēli nediskutē – Ābrahamam pietiek ar to, ka viņš zina: Dievam labpatīk, lai viņš darītu šādu darbu.

Tādēļ viņš uzreiz paklausa, neraizēdamies ne par savām paša, ne citu domām un spriedumiem. Šāda paklausība tiešām ir slavējama un uzskatāma par piemēru; tā nenāk pati no sevis, bet tikai turas pie Dieva pavēles.

Tā arī mums, kad ar Dieva žēlastību un žēlsirdību esam taisnoti un aicināti svēto kopībā, ir jācīnās Dieva pusē, bez kādiem jautājumiem un pretī runāšanas darot visu, kas mums tiek pavēlēts.