Par ticības priekšnoteikumu

Noklausies šo e-publikāciju

Mums liekas, ka mēs saprotam, ka paklausība ir iespējama vienīgi ticībā. Vai tad paklausība neseko kā ticības labs auglis, kas aug uz laba koka? Visupirms ticība, tad paklausība.

Ja ar to mēs domājam, ka attaisno ticība, nevis paklausība, tad tas viss ir labi un teicami, jo tas ir neatņemami un piederīgi visam sekojošajam.

Tomēr, ja mēs gribētu ticību un paklausību nošķirt hronoloģiski, un paklausību redzam kā sekojošu ticībai tad mēs tās atraujam vienu no otras, – un mums tūlīt rodas praktisks jautājums, kad tad paklausībai būtu jāsākas?

Ticība kļūst ticība tikai paklausot.

Paklausība ir nodalīta no ticības. Attaisnošanas kontekstā mums ir svarīgi tās turēt nošķirtas, bet mēs nedrīkstam pazaudēt to nedalāmo vienību. Jo ticība ir īsta tikai, ja ir paklausība, un nekad bez tās. Ticība kļūst ticība tikai paklausot.

Līdz ar to mēs nevaram skaidri runāt par paklausību, kā ticības sekām, kā arī nedrīkstam aizmirst pat šo divu nešķiramo vienību. Līdzās pirmajam apgalvojumam, ka paklausīgi ir tikai ticīgie, mums jāliek otru, ka tikai paklausīgie tic. Vienā gadījumā ticība ir paklausības nosacījums, otrā paklausība ticības. Tāpat, kā paklausība tiek saukta par ticības sekām, to būtu jāsauc par ticības priekšnoteikumu.