Brālīga lūgšana

Lai arī kādi būtu iebildumi, nevar taču būt citādi kā vien tā – ja kristieši vēlas dzīvot kopībā un Dieva Vārda vadībā, tad viņiem kopīgi ar saviem vārdiem jālūdz Dievs, un viņi to drīkst darīt.

Viņiem ir kopīgi lūgumi, kopīgas pateicības, kopīgi aizlūgumi, kas nesami Dieva priekšā, un tas jādara ar prieku un uzticoties.

Tur, kur visā pazemībā un vienkāršībā Dieva priekšā tiek nesta brāļa izteikta kopīga brālīga lūgšana, tur drīkst pazust visas bailes citam no cita, viss kauns lūgt citu priekšā ar saviem, brīvi izteiktiem vārdiem. Kur vājos cilvēciskos vārdos tiek lūgts Jēzus Kristus vārdā, tur arī jāklusē visām piezīmēm un kritikai.

Īstenībā tas ir pats dabiskākais kristīgajā dzīvē, ka kopīgi tiek lūgts. Lai cik labi un derīgi būtu mūsu centieni lūgšanu paturēt tīru un biblisku, tomēr tie nedrīkst apslāpēt nepieciešamo brīvo lūgšanu, jo tai Jēzus ir devis lielu apsolījumu.