Dieva mīlestība pret pasauli

Ir acīmredzams, ka Dievs mīl pat grēcīgu pasauli, “jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ.3:16). Tāpēc baznīca un kristieši aicināti dalīties šajā mīlestībā pret pasauli. Tas gan nenozīmē, ka baznīcai vai kristiešiem jāpiemērojas grēcīgajai pasaulei. No šiem apgalvojumiem kļūst skaidrs, ka ar “pasauli” mēs saprotam vismaz trīs dažādas lietas.

Pirmā šī vārda nozīme apskata radīto pasauli kā veselumu, “visumu”. Šeit nav nekādas norādes uz grēcīgumu.

Otrā nozīme ietver zemi, planētu, visus kontinentus un to iedzīvotājus, kā arī tajos valdošos apstākļus. Tādā gadījumā mēs runājam par ģeogrāfiskiem, vēsturiskiem, politiskiem un sociāliem apstākļiem un faktiem. Arī šeit nav tiešas norādes uz grēkā krišanu vai grēcīgumu.

Tikai ar trešo vārda “pasaule” nozīmi mēs domājam grēcīgumu: visi cilvēki ir grēcīgi, visi ir samaitātības upuri. Tieši šeit iederas vēsts par Dieva mīlestību pret pasauli: Dievs mīlēja šo grēkā kritušo pasauli, t. i., visu grēcīgo cilvēci, tik ļoti, lai nodotu savu Dēlu par tās glābšanu. Tomēr vārda trešajā nozīmē ietverta vēl kāda atziņa: Dievs nemīlēja garu, kas ievadīja grēkā krišanu, ienaidnieku, kas šo krišanu vēlējās. Tāpēc Bībele saka: “Visa pasaule ir grimusi ļaunumā”; “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības (angļu valodā “mīlestības uz Tēvu”)”; “Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls” (1.Jņ.5:19; 2:15; 5:5).

Šis trejādais izskaidrojums būs jāpatur prātā, jo tas attiecas uz visu mācību par kristīgo ētiku. Tikai tā iespējams pienācīgi novērtēt divas svarīgas kristīgas doktrīnas: 1) – Dievs ir visas pasaules – “debesu un zemes” – Radītājs, un 2) – Kristus mācekļiem jāpaliek šajā pasaulē, lai gan “viņi nav no pasaules” (Jņ.17:14-17).