Par sliktajiem putniem

Trīsgadīgs bērns vēlējās redzēt attēlus no svētdienas skolas. Viņš jau pavasarī cītīgi mācījās kopā ar lielākiem bērniem. Es viņam parādīju attēlu “Jēzus līdzība par sējēju” no Lūkas evaņģēlija 8. nodaļas.

– “Kas tur attēlots?” viņš jautāja.

– “Jēzus sēj sēklas,” es paskaidroju.

– “Ko dara putni?” viņš turpināja jautāt.

– “Tie ir sliktie putni, kas uzknābā Jēzus izsēto sēklu.”

Tūdaļ puika saplēsa attēlu. “Kāpēc tu to saplēsi?” es jautāju.

– “Es aizvācu projām putnus.”

Tiešām, puika akurāti bija noplēsis attēla apakšējo daļu, kur bija attēloti putni, un nosviedis to zemē. Rokās viņam palika attēla fragments ar Jēzu. Putnu vairs nebija. Šādu attēlu viņš apmierināts aiznesa mājās.

Šī bērna ticība ir pamācoša mums visiem. Jēzus sacīja: “Patiesi Es jums saku: kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” [Mk.10:15]

Puika bija iemācījies uzticēties Jēzum, un bija pārliecināts par Pestītāja uzticamību. Viņš vēlējās dzirdēt vairāk un vairāk par Jēzu. Viņš mīlēja Jēzu. Viņš vēlējās aizdzīt sliktos putnus, kas uzlasīja Jēzus izsēto sēklu. Viņš nodarbībās bija nevis mehāniski klausījies, bet gan Jēzum bija noteikta vieta viņa sirdī.

Bērna ticība izpaudās spriedumos un darbos. Viņš nostājās labas un auglīgas rīcības pusē iepretī ļaunai un iznīcinošai. Lai arī attēls bija skaists, bērna dvēselē putnu nekrietnā rīcība izpostīja visu idilli. Viņš tiecās pēc miera. Un kā viņš to ieguva, to jūs jau dzirdējāt.

Bērni ne reizi vien ir skolotāji ticības un patiesības lietās pieaugušajiem, jo Dievs sev sagādā slavu no bērnu un zīdaiņu mutēm.

Kad bērniem pareizi māca ticību, viņi iepazīst Jēzu kā savu Glābēju. Kad bērna jūtīgā sirdsapziņa viņu satrauc, tad Evaņģēlijs atrod atsaucīgu sirdi. Mums, vecākiem, vienīgi jāpastāsta, kā Jēzus mūs mīl. Svētais Gars bez šaubām paveiks savu brīnumaino darbu bērnos, un reiz par to mums liecinās no bērnu mutes izskanējusi pārsteidzošā patiesība.