Nesaprātīgi lopi zaimo valdību

“Kamēr eņģeļi, kaut gan tie ir stiprumā un spēkā lielāki, nenosoda viņus, tos zaimodami Tā Kunga priekšā. Viņi kā neprātīgi dzīvnieki, kas pēc savas dabas radīti satveršanai un nokaušanai, tāpat kā šie ies bojā, tāpēc ka tie zaimo to, ko tie nepazīst,” [2.Pet.2:11-12]

Tie nebīstas no godības eņģeļiem, bet zaimo tos, kamēr eņģeļi, kaut gan tie ir stiprumā un spēkā lielāki, nenosoda viņus, tos zaimodami Tā Kunga priekšā.

Viņiem vajadzētu bīties zaimot valdību, taču viņi pārgalvīgi un pārdroši uzdrīkstas to zaimot, “kamēr eņģeļi, kaut gan tie ir stiprumā un spēkā lielāki, nenosoda viņus”. Tomēr viņi ir nocietinājušies, tie zaimo un nolād to, kas viņiem ir neizbēgams. Kā gan šie nožēlojamie ļaudis panesīs savu sodu?

Par nesaprātīgiem lopiem Sv. Pēteris viņus sauc tādēļ, ka tiem nav ne dzirkstelītes no Gara. Tie nepilda garīgu amatu, ko viņiem vajadzētu pildīt, bet dzīvo gluži kā cūkas, nogrimuši miesīgā dzīvē un darbos.

“..kas pēc savas dabas radīti satveršanai un nokaušanai..” — tas saprotams divos veidos: pirmkārt, viņi paši satver un nokauj, kā to dara vilki, lauvas, lāči un vanagi — tie grābj un rauj no ļaudīm visu, ko vien var, gan mantu, gan godu; otrkārt, viņi tiks satverti un nokauti tiesas dienā.