Jāņem krusts un jānes

“Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.” [Mt.10:38]

Uzņemties savu krustu – tāds bija uz nāvi notiesāto liktenis. Tam, kurš devās krusta nāvē, savs krusts līdz soda vietai pašam bija arī jānes.

Cilvēks to uzņēmās, labi zinot, ka viņa dzīvei pienācis gals. Šādā brīdī pasaules prieki kļūst nenozīmīgi un atliek vairs tikai šis gājiens – krusta ceļš.

Arī Jēzus uzņēmās Savu krustu. Viņš bija pametis Savu debesu godību, šajā pasaulē piedzimis kā cilvēkbērns un mitis nabadzībā. Viņš bija gan laicīgās, gan arī garīgās varas pārstāvju nicināts un vajāts.

Visbeidzot, Jēzum pašam bija jāņem krusts un jānes uz Golgātu, lai atdotu Savu dzīvību par tevi un mani.

Ar šo zīmīgo ainu Jēzus mums atklāj, ko nozīmē būt kristietim, jo krusts ir kristīgas dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Arī mēs ik dienu esam izvēles priekšā. Grēks un pasaule rāda vienu virzienu, bet Dieva vārds citu. Kristietis grib sekot Jēzum, bet miesa un asinis tam pretojas un sajūta ir līdzīga kā nesot krustu. Jā, krusts ir kristīgas dzīves sastāvdaļa.

Mums visiem ir jāpieņem daudz grūtu lēmumu gan dzīves lielās un smagās lietās, gan arī ne tik svarīgās ikdienas lietās.

Iespējams, tu saņem Dieva aicinājumu kļūt par misionāru svešā zemē vai arī būt par mācītāju savā zemē. Iespējams, tev uzticēta misija apliecināt Dieva vārda patiesību iepretim pasaules zaimiem un aizliegšanai, un tev neklājas viegli.

Taču nezaudē dūšu, jo tāds ir tavs krusts!

Varbūt tu esi aicināts kļūt par svētdienas skolas skolotāju, un tas nozīmē, ka dažkārt netiksi uz dievkalpojumu. Jēzus māca, ka pie kristīgas dzīves pieder arī slimnieku apmeklēšana [Jēk.1:27]. Jēzus mudina, lai tu apliecini Viņu saviem draugiem un paziņām, un arī šis uzdevums var šķist smags krusts. Taču uzņemies to, jo krusts ir arī tavas ticības dzīves sastāvdaļa!

Sekot Jēzum un nest Viņa krustu – tā ir liela privilēģija, prieks un gods.

Sekot savām vēlmēm ir pasaulīgs prieks, turpretī sekot Jēzum – prieks Dievā.